8 gleznas, kas izraisīs neizskaidrojumu nemiera sajūtu3

Heinrihs Veisengofs, "Priekšnojauta" (1893)

Par Heinrihu Veisenhofu un viņa daiļradi nav tik daudz zināms, turklāt mākslas vēsturnieki viņa daiļradi ir maz pētījuši. Gleznā ir attēlots "drūmais pļāvējs", kas stāv klusa ciemata vidū. Uz audekla ir arī divi suņi, kuri gaudo, it kā paredzot neizbēgamo.

Fransisko de Goija "Apburtais cilvēks" (1798)

Pateicoties dejojošajām ēnām un lampas gaismai, attēls rada šausmīgu iespaidu. Vispirms mūsu skatiens krīt uz velnu, kas piedāvā priesterim lampu. Pats varonis kautrīgi piepilda to ar eļļu. Varonis uzskata, ka viņš ir apburts un viņa dzīvība ir atkarīga no tā, vai tā deg. Starp citu, Goija gleznoja veselu sēriju drūmu audeklu: tie rotāja dižciltīgā hercoga muižas sienas un, acīmredzot, tajā laikā nevienu īpaši nebiedēja.

Edvards Munks "Slepkava" (1910)

Šim darbam ir tik nomācoša atmosfēra, ka šķiet, ka mākslinieks mēģinātu atveidot savu murgu. Īpaši interesanti ir cilvēka ādas krāsas izvēle. Galu galā zaļā krāsa parasti ir saistīta ar dabu un pašu dzīvi, kas ir pretrunā ar darba nosaukumu.

Edvards Munks "Trauksme" (1894)

Gleznā "Trauksme" Munks pielieto daudzus "Kliedziena" elementus. Atkal parādās tas pats mols, tālumā ezers, divas laivas, tikai krāsas spilgtākas. "Kliedziens" ir veltīts šausmām, ko pilnīgā izolācijā piedzīvojusi vientuļa būtne. Bet "Trauksme" - parāda kolektīvo izmisumu. Bailes šeit nav tik histēriskas kā "Kliedzienā". Tas ir drīzāk pazīstamāks, ikdienišķs - jo izmisumu piedzīvo cilvēku grupa, nevis vientuļš cilvēks.

Zdzislavs Beksiņskis, bez nosaukuma (1978)

Beksiņskis saviem darbiem nekad nav devis nosaukumus. Viņa darbu var saukt par diezgan drūmu, lai gan pats mākslinieks bija gana sabiedrisks un dzīvespriecīgs. Ja ilgstoši ieskatās detaļās, sāk šķist, ka realitātes uztvere ir noslāņojusies. Sākumā acīs krīt skaidras debesis ar sauli. Bet tad uzmanību piesaista dīvaini sarkani slāņi, līdzīgi sēnēm. Jo vairāk detaļu pamanāt, jo vairāk kļūstat satraukts.

Jānis Rozentāls "Nāve" (1897)

Jānis Rozentāls ir viens no populārākajiem latviešu māksliniekiem. Gleznā viņš attēloja tikšanos ar Nāvi – ikdienišķu, bet neizbēgamu. Māte saraukusi pieri skatās uz balto sievieti. Šķiet, ka viņa ir nāves pieņemšanas pirmajās stadijās – tas ir noliegums un dusmas. Taču šķiet, ka viņa ir gatava atlaist pirkstus un atdot mazuli. Bērns vairs nav dzīvo pasaulē, jo arī viņš ir baltās drēbēs. Acīmredzot ar šo krāsu mākslinieks saista nāvi. Tieša sieviete ar sirpi rada iespaidu, ka ir ļoti gara. Ja viņa iztaisnosies, viņa neielīdīs uz audekla. Kā neiederas attēlā un koki fonā. Nāve noteikti ir briesmīga, it īpaši, ja tā upurim pienāk priekšlaicīgi, bet tomēr tā ir neatņemama dabas sastāvdaļa.