es sāku rakstīt garo garadarbu. un mani interesē viedoklis pa to, kas man sanācis līdz šim... tas ir tikai sākums... un vēl tiks uzlabots, jo tas, kas tagad ir gatavs ir tikai pirmās nodaļas idejas. un biku pildiijums...
°tas nav kārtējais vampstāsts...
pacietība ir tikums!
„viss ir beidzies.” Tas, laikam ir savāds veids, kā sākt savu dzīvesstāstu, bet tieši ar šādiem vārdiem mana dzīve sākās 1864. gada 7. martā.
1. Sākums
Man bija 21 gads, es studēju Tartu universitātē. Nav svarīgi ne ko es tur studēju, ne kā es to darīju, jo tam šajā stāstā ir nenozīmīga loma. Tajā laikā es biju saderinājies ar kādu jaunu meiteni no Rīgas. Skaistākā būtne, ko esmu redzējis. Viena lieta man ir palikusi atmiņā īpaši spilgti – viņas acis – kad viņa bija laimīga tās mirdzēja kā divi dimanti. Tajās acīs varēja iegrimt un apmaldīties. Mēs mīlējām viens otru. Bijām laimīgi kopā. Manā dzīvē bija viss, ko vēlējos – mīloša ģimene, apburoša līgava, nauda, vara, draugi. Bet es aizbraucu prom. Varbūt tā bija piedzīvojumu kāre, kas mani dzina, varbūt liktenis tā bija lēmis, varbūt es domāju, ka kļūšu par labāku cilvēku. Sev un savai topošajai sievai. Bet arī tas tagad pieder pagātnei. Jau gandrīz 150 gadi ir apritējuši. Un tagad es sēžu te un lēnām rakstu savas atmiņas ar cerību, ka kāds manī ieklausīsies. Varbūt es to daru, lai pats neaizmirstu.
Un kas notika tajā liktenīgajā 7. martā? Es biju Tartu jau septiņus mēnešus. Ar līgavu visu šo laiku bijām apmainījāmies vēstulēm un plānojām nākotni, ko pavadīsim kopā. Mēs uzbūrām sapņus no nekā un daļēji, varbūt, dzīvojām tajos. Bet es jau nedēļu nebiju neko dzirdējis no savas līgavas, tādēļ sāku uztraukties un rakstīju viņai desmitiem vēstuļu. Atbildes nebija. Līdz 1864. gada 7. marta vakarā man atnāca vēstule. Tajā bija viens vienīgs teikums: Viss ir beidzies. Bez paraksta, bez paskaidrojumiem, bez jebkā, bet es zināju, ka tā ir viņa, jo biju jau iemācījies viņas rokrakstu tā, ka es pēc tā, kā viņa rakstīja burtu „s”, varēju pateikt, kā viņa jūtas. Es redzēju ko viņa jūt. Es jutu viņu caur mūsu vēstulēm. Un šī vēstule bija auksta, tīra, sausa. Bez jebkādām emociju pazīmēm.
Es paskatījos caur logu uz pasauli, kas lēnām grima pavasara saules pēdējajos staros un jutu, kā zeme zem kājām sašūpojas, sirdī ieduras duncis. Un tad palika tumšs. Tā bija mana pēdējā reize, kad redzēju sauli, jo pēctam es nespēju lūkoties saulē, jo tās siltums man atgādināja viņu.
Es gulēju zemē, locījos no sāpēm. Bija sajūta, ka mirstu. Es cerēju, ka mirstu. Bet es nemiru. Es dzīvoju. Sāpēs nogulēju tajā vietā uz grīdas kādu nedēļu. Es needu. Tikai laik pa laikam saņēmos un piecēlos padzerties. Man nebija spēka. Es būtu pakāries, bet es nespēju sasiet cilpu.
Es lūdzos kādam nezināmam tēlam pēc glābiņa. Es lūdzu Dievam nāvi, bet viņš mani nedzirdēja. Tomēr kāds mani dzirdēja, jo naktī, kad laukā kliedza vētra, pie manis ieradās tumšs stāvs. Tas klusībā vēroja mani, likās, ka viņš izbauda manas ciešanas. Kad es tam jautāju, ko viņš no manis grib, es nesaņēmu nekādu vārdisku atbildi, tikai viņa roka pasniedzās man tuvāk. Es iedevu viņam savu kreiso roku, un viņš palīdzēja man piecelties. Tad zibensgaismā ieraudzīju viņa acis: tumšas, tukšas un tomēr kaut kādā veidā... aicinošas. Es saņēmos un jautāju vēlreiz, ko viņš grib, bet tur vairs neviena nebija. Es atkal biju viens savā tumšajā istabā. Es sajutu savādu vieglumu. Bet tas nebija labs vieglums. Tas bija tukšums. Nezinu, vai es ko jutu, vai nē, vai tas bija labi, vai ne. Es stāvēju istabā un pasaule no manis attālinājās. Likās, ka laiks ir apstājies. Vētra apklususi.
Kad attapos bija jau rīts. Es stāvēju turpat. Es palūkojos uz zemi un ieraudzīju asinis. Tās bija manas asinis. Mana kreisā roka bija visa klāta asinīs un pelnos. Bet man bija vienalga, jo tieši blakus man, manās asinīs stāvēja pēdējā vēstule no manas līgavas. Es sabruku uz zemes. Nezināju raudāt vai nē. Es vairs jutu tikai dziļas sāpes. Neko citu.
Pagāja dienas, nedēļas, mēneši. Bet sāpes negāja prom kopā ar dienām. Ar katru dienu palika sliktāk. Pa dienām es gulēju un murgoju, pa naktīm raudāju. Es kliedzu uz debesīm. Man nebija spēka vairs turpināt cerēt, ka būs labi. Tam bija jābeidzas. Es paņēmu petrolejas lampu un sasitu to pret palodzi. Liesmas. Jau pēc neilga brīža visa istaba bija pilna dūmiem un uguni. Jutu, kā nodeg mani mati, kā man āda sāk lobīties nost no ķermeņa un kā krāsas gabali izkūp ar spožu liesmu. Es stāvēju nekustīgi. Man nesāpēja. Vismaz fiziski. Es stāvēju nekustīgi un raudāju. Manas asaras iztvaikoja. Vēroju, kā sadeg vēstules, kā sadeg mana dzīve. Es biju laimīgs, ka tā.
Un parasti stāsti te arī beigtos, bet ne manējais.
Pēdējais, ko atceros no tā vakara ir, ka nokrītu uz degošās grīdas un lēnām viss palika tumšs. Bet tās nebija beigas. Tur guļot es kaut ko redzēju. Nezinu, vai tas bija sapnis, ilūzija, bet es atkal stāvēju savā istabā, ārā bija vētra. Un manī lūkojās divas acis. Man priekšā stāvēja tumšais tēls. Es tam lūdzos nāvi. Teicu, ka atdošu visu par to, lai varētu nomirt. Un tad atkal palika tumšs. Es jutu, ka esmu atkal viens. Es aizvēru acis un kad tās atvēru es stāvēju pie degošas mājas... pie savas mājas. Un man blakus stāvēja kāds cilvēks. Es redzēju viņu mājas liesmu gaismā. Viņa sejā atspīdēja liesmu košums, bet acis... tās bija melnas un tukšas. Tad viņš pagriezās un gāja prom. Es skrēju tam pakaļ, kliedzot, lai viņš apstājas. Viņš pagriezās un cieši lūkojās manī. Es sajutu aukstumu, varbūt, pat bailes, bet tomēr gāju viņam tuvāk.
Kas tu esi? – es jautāju.
Tam nav nozīmes. – viņš atbildēja – Tu vēlējies nāvi un es tev to devu. Tu esi miris.
Kā? Es stāvu šeit un runaju ar tevi. Es nevaru būt miris.
Nāve ne vienmēr nozīmē, ka tevi gulda zārkā. Nāve ir tad, kad zaudē savu dvēseli.
Dvēseli?
Jā! To, kas padara tevi par nožēlojamu, vāju cilvēku.
Kas tad tagad es esmu?
Tas tev pašam ir jāizdomā. – teicis šos vārdus viņš pazuda.
Es vēl tagad reizēm domaju, kas viņš bija. Bet atbildi nevar atrast, ja tās nav. Kāds varētu teikt, ka tas bija Sātans, kāds, ka kritis enģelis. Bet tam nav nozīmes. Svarīgāk ir saprast, kas esi tu pats.
Kad viņš bija pazudis, es vēl kādu laiku stāvēju un neizpratnē lūkojos uz degošo māju, uz cilvēkiem, kas skrēja man garām ar ūdensspaiņiem rokās. Pēkšņi kāda jauna sieviete man blakus pakrita un viņas nestais spainis izlija. es palīdzēju viņai piecelties. Un gāju prom.
Devos uz tuvāko krogu,kur mans paziņa tovakar strādāja. Iegājis iekšā es palūkojos apkārt. vienaldzīgi nopētīju cilvēkus un devos pie letes. Tur stāvēja mans paziņa. Apsveicinājos un pasūtīju kausu alus. Likās savādi, ka viņš mani neatpazina. Nedaudz pabrīnījos un apsēdos pie kāda nomaļa galdiņa. Blakus galdam pie sienas bija spogulis. Netīšām tajā ieskatījies es biju pārsteigts. Manpretim lūkojās svešs cilvēks: tumši pelēki, gandrīz melni mati, bāla seja, bet mani visvairāk pārsteidza manas acis. Tās bija kļuvušas violetas kā ceriņi. Es pieskāros savai sejai nespēdams noticēt.
Kamēr es stāvēju un vēroju sevi spogulī man no muguras pienāca kāds vecis ap gadiem 40, neskuvies, smirdošs un sāka smieties: nu, ko, skaistulīt, tu vēl ilgi vērosi sevi? Es neatbildēju. Viņš kļuva dusmīgs un sāka mani raustīt aiz drēbēm, kliegdams kaut ko par cieņu. Kad es arī uz to nereaģēju viņš paņēma kādu vīna pudeli un trieca man to pret galvu. es skatījos spogulī, kā man asins straumīte notek pār seju. Man gribējās piekaut šo smirdīgo dzērāju. Es jutu kā naids mani pārņem. Spogulī es redzēju kā manas ceriņkrāsas acis kļūst melnas. Atskanēja viegls vaids un es sapratu, ka es savā rokā aiz rīkles, gaisā paceltu turu to veci. Viņš raustījās, sāka smakt. Cilvēki neizpratnē vēroja mani. Es nezinu tas bija šoks vai bailes. Un mani tas neinteresēja. Tad kāds no bāra apmeklētājiem pielēca kājās un skrēja man virsū. Es viegli iešūpojos un sviedu viņam ar veci, kas jau bija palicis zils. Viņš aizlidoja pa gaisu, trāpīja skrējējam un viņi kopā ar skaļu blīkšķi atsitās pret krāsni. Neviens nekustējās. Visi vēroja mani. Es aizskrēju prom. Un kopš tās nakts neesmu vairs bijis Tartu. Es nevēlos tur atgriezties. Bet cik es dzirdēju abi tie cilvēki tonakt krogā mira. Viens esot nosmacis un otrs nositās no trieciena pret krāsni. Bet tajā vakarā bija vēlviens mirušais. Kāds 21 gadus vecs puisis pēc ilgstošām skumjām esot aizdedzinājis savu istabu un sadedzis.
