es rīt vairs nebūšu tāds
kāds biju vakar vai aizvakar
labāks vai sliktāks, bet katrā ziņā savādāks
katra diena ko jaunu nes
un ja nerakstīšu, tad tas nebūšu es
jau atkal kārtēja nakts
un nesaprotu, vai esmu es pats
bailēm un šausmām pilns ikviens kakts
tās traucē un terorizē
kā kaimiņš, kurš visu moralizē .
bet tas viss piederas pie lietas
jo manas rīmes kā dzelzs , stingras un cietas
ar tām, jebkuru varu nolikt pie vietas
man aiz loga saule spīd
tev lietus līst
es tevi mīlu, lai gan vēlētos nīst.
tā ir, un tur ne ko padarīt
sirds sāp, varbūt sadzīs rīt
bet rīt jau būs cita diena
un tu būsi jau vēsture
par tevi atgādinās tik neizlasīta vēstule.
man ceļš vedīs prom no tevis
jo palika žēl man sevis
jā, varbūt esmu egoists
no sava dzīves ritma izsists
bet nekad nebūšu cits
tikai ar sev saprotamu domu
no galvas zināmu āksta lomu
tu uzradies manā dzīvē.
negaidīti un viegli
tavi vārdi skanēja liegi
tagad atmiņas tavu smaidu zīmē
tu esi tepat, bet tomēr tālu
tu uz zemes,
es uz mēness stāvu
laikam satikties vajadzēs
mana sirds bez tevis neizturēs
tā viena sadegs,
ar aukstu liesmu
un paliks tik kaudzīte pelnu
lētāka nekā vārdi, ko tev veltu
izeju es laukā,
kluss.
laiks ir tumšs,
zeme dus.
gribu sajust tavu glāstu
gribu ,
lai tu dzirdi manu stāstu.
šeit nebūs nekā personīga,
tikai lirika.
vienkārša un bezgaumīga
