atvainojos par kavēšanu, vecāki noslēdza pieeju pie pc, tagad to atguvu! 
lūdzu, enjoy 
`Es kopā ar Semiju un Eivoriju staigāju pa pilsētu. Ar mums kopā caur telefonu bija arī Amanda,
kura bija ieslodzīta mājās ballītes dēļ. Viņa sūdzējās par to,
cik šausmīgi ir skatīties ziepju operas ar savu omi, un man paspruka mazs smiekliņš par komentāru
"viņas bubināšana skan pēc pirdieniem". Man bija žēl Amandas, kaut gan es pati no sirds priecātos par mājas
arestu, tas manās acīs ir pats labākais sods, ko var izciest par kaut ko, vai arī neko.
Mēs nonācām pie mazās, vintedžīgās second-hand bodītes, kur es kādreiz pirku kleitu ballei. Pa durvīm iznāca
Kellija un es jutu dusmas un bailes ienākam mani. Gaidīju kādu ļaunprātīgu piezīmi vai uzbraucienu, taču
nesagaidīju. Tā vietā meitene pieskrēja pie manis un apskāva mani, priecīgi saukdama
-Čau Amēlija, kā iet? Mums skolā nesanāk parunāt, priecājos, ka satiku tevi!
Es nesapratu? Tas bija speciāli, jeb viņa kopā ar zobiem pazaudēja pēdējās smadzeņu paliekas?
Strupi noskaldīju
-Čau. Kāpēc tev interesē?
Kellijas saulainais smaids pārvērtās sarūgtinājumā
-Bet kā, vai tad mēs neesam draudzenes?
-Zini, draudzenes parasti nemīcās ar savu draudzeņu puišiem...
Izskatījās, ka viņa tūlīt sāks raudāt
-Amēlij... Nerunāsim par to uz ielas. Es vakarā atnākšu ciemos, vai drīkst?
Gaidīju, kad draudzenes kaut ko teiks, glābs mani, bet viņas klusēja.
Es mirkli apsvēru to, vai šī "ciemošanās" nebeigsies ar to, ka man būs jāslēpj līķis. Ievilku elpu un atbildēju
-Labi, nāc.
Meitene ieelpoja, izelpoja un pamāja. Tad viņa devās prom. Pievērsos savām ceļa biedrēm
-Kāpēc jūs neko neteicāt?
-Es negribu pīties ar Kelliju, man viņas dusmas nav vajadzīgas, piedod.
-Jā, taisnība. Un izskatījās, ka tu pati tīri labi tiec galā.
Pietiekami saprotamas un pamatojamas atbildes. Neviens negrib pīties ar Kelliju, bet es par spīti vienmēr trāpos viņai
ceļā. Citas meitenes atdotu savu puisi viņai un pazustu no valsts, bet es nebiju tāda. Kas ir mans tas ir mans, un neviens cits
to dabūt nedrīkst. Kaut gan Daniels vairs nebija mans, tāpēc arī strīdēties jēgas nebija. Nu, paskatīsimies, ko viņa man
stāstīs.
***
Ienācu mājās, iemetu somu istabā un gāju uz virtuvi pēc kaut kā ēdama. Pie galda sēdēja mans tētis, viņš izskatījās ļoti
nopietns un domīgs. Viņš noklepojās un iesāka sarunu
-Amēlija, apsēdies. Mums ir jāparunā.
Košļāju siermaizi un apsēdos
-Oho, kas tad tik svarīgs?
-Khem. Amēlija, tu ļoti necilvēcīgi izturies pret Diānu...
Ak nē, vai viņš patiešām runās par šo tematu? Jutu dusmas kāpjam rīklē, sāku skaitīt līdz desmit.
-Es saprotu, viņa ir tava matemātikas skolotāja, bet viņa arī ir tikai cilvēks. Viņa nav kaut kāda zubrila un fūrija, viņa ir
CILVĒKS, saproti?
Turpināju gremot
-Mhm...
-Es saprotu arī to, ka viņa tev nekad neaizstās mammu. Arī man nē, Amēlija. Man vienkārši ir nepieciešams dzīvesbiedrs,
kāds, kas saprot. Man vajag mīlestību.
Tagad viņš aizskāra sāpīgo tematu.
-Bet kā ar mani, tēt? Vai es nekad tevī neieklausos, vai es tevi nemīlu?
-Meitiņ, tas ir savādāk. Tas ir tas pats kas notiek..notika, starp tevi un Denu. Jūs mīlējāt savādāk. Es tevi mīlu, bet Diānu
es mīlu savādāk.
-Bet man...
-Tev ir bail, ka mēs abi aizmisīsim par mammu, vaine?
Tagad es vairs nespēju izturēt, piecēlos no krēsla un bļāvu
-ES, ATŠĶIRĪBĀ NO TEVIS, NEKAD PAR VIŅU NEAIZMIRSĪŠU! Tava Diāna ir nekas manās acīs! Un arī tu viņu izmanto kā
mierinājumu, kā aizstājēju.
Izgāju no istabas un redzēju koridora durvīs stāvam Hačeri. Pār viņas vaigiem tecēja asaras un es viņai uzmetu vidējo pirkstu.
Aizcitu istabas durvis, aizslēdzos un ieslēdzu mūziku, uzgriezdama to skaļāk. Smagās bungu un basģitāras skaņas lika sienām vibrēt.
Es gulēju uz zemes un pa vienai riju krāsainās tabletītes. Dusmās es vārījos, taču tabletes mani pamazām nomierināja.
Nogriezu mūziku klusāk un ieklausījos, kas notiek blakus dzīvoklī, Daniela istabā, kuras siena robežojās ar manējo.
Dzirdēju puiša balsi
-Ej prom!
Tad dzirdēju meitenes balsi
-Bet man ir jāzin...
-Ko tu gribi no manis?! Kādēļ tu posti manu dzīvi? Ko tev no manis vajag? Vai tu gribi lai es nomirstu?
-Nē, tu ko!
-Tad kāpēc tu patstāvīgi centies man atņemt manu dzīvības avotu?
-Kādu dzīvības avotu, par ko tu runā?
-Amēliju! Kāpēc tu viņu ienīsti?
-Es neienīstu Amēliju!
-Ej prom, es tev saku pēdējo reizi!
Uzgriezu atpakaļ mūziku un sāku raudāt. Dzirdēju, kā puiša istabā arī sāka skanēt tā pati mūzika, kas man. Pēkšņi es saņēmu īsziņu no Kellijas
Esmu pie tavām druvīm, atnāc atvērt.
Noslaucīju seju piedurknēs un izgāju no istabas. Apslāpēti dzirdēju, kā bļaustās Diāna un mans tēvs, bet man bija piekāst.
-Nu?
-Amēlija, klausies... Es nelīdu virsū Danielam apzināti, es zvēru! Es biju piedzērusies, un tu zini, ka man ir simpātijas pret viņu. Es apsolos tev,
ka nekad necentīšos izjaukt jūsu attiecības, lai arī cik ļoti viņš man patiktu. Piedod man, lūdzu!
-Starp mums nekādu attiecību vairs nav un nekad nebūs. Un uz tevi es nedusmojos.
-Apžēlojies pār viņu, tu esi Danielu redzējusi? Viņš guļ istabā dzer alu un kaut kādas tabletes, viņš aizies nebūtībā!
-Un? Man ir VIENALGA. Es ar tevi izlīgu mieru, bet ar Danielu es netaisos to darīt. Nemēģini mani pārliecināt.
Kellija nopūtās un pasmaidīja
-Anyway, man prieks, ka starp mums viss ir labi.
-Jā, man arī.
-Nu labi, tiekamies Pirmdien, atā.
-Atā.
Atgriezos istabā, nolikos gultā un gaidīju, kad aizmigšu. Acis aizvērās un pēkšņi istabā ienesās Diāna. Viņa histēriski bļāva un meta virsū man
mantas, kas viņai trāpījās pa rokai, lādēdamās uz mani
-Tu mazā maita! Bojā savam tēvam dzīvi! Nevienam cilvēkam nenovēlu tādu egoistisku bērnu kā tu! Tu neesi normāla, tu...tu...tu esi izdzimtene!
Viņa runāja spļaudīdamies manā sejā. Pēkšņi es saņēmu smagu pļauku pa kreiso vaigu. Ko viņa ir iedomājusies?! Kā viņa uzdrošinās pacelt savu roku
pret mani, kas viņa ir debīla?!
Nesavaldīju dusmas, automātiski atvēzēju roku un situ ar dūri ienaidniecei.
Acīmredzot trāpīju pa degunu, jo tas sāka asiņot.
Istabā ienesās tēvs un es redzēju, ka viņš bija apjucis. Es sāku bļaut
-Es viņai nākamreiz pa žokli tēmēšu, moš aizvērsies!
Tēva acīs parādījās asaras, viņš pusbalsī teica
-Amēlija, kā tu runā? Nedraudi Diānai.
-Džeremij, dari kaut ko! Viņa pārsita man degunu!
-Diāna, izej ārā no istabas un pieliec ledu, es tūlīt būšu klāt.
Tētis piesardzīgi pietuvojās man un apskatīja manu sarkanu vaigu. Es noslaucīju asinis džemperī un caur zobiem teicu tētim
-Ej prom.
Viņš paskatījās uz mani ar vārdos neizsakāmu skatienu, ar tādu skatienu, kāds viņam bija mammas bērēs.
Ar skatienu, kas izsaka emocijas brīdī, kad tu esi kaut ko pazaudējis. Viņš tagad bija pazudējis gan mammu, gan mani.
Pagrābu savas tabletes un apēdu vēl dažas. Iegāju vannas istabā un aizslēdzu durvis.
Laidu vannā ūdeni un lūkojos spogulī. Es redzēju bālu, noraudātu seju un tukšas acis, zem kuras slēpās salauzts cilvēks. Nekad nedomāju, ka
mana dzīve izvērtīsies šāda. Nekad nedomāju, ka būs jādomā par to, vai vispār ir vērts dzīvot.
Iegūlos ūdenī ar visām drēbēm, ieslīdēju zem ūdens un sāku bļaut, cik vien spēka. Izkliedzu tukšas plaušas, bet netiecos pēc skābekļa, smacēju sevi
siltajā ūdenī.
Man viss ir apnicis, man vajag jaunu startu.
