Bija pagājusi viena mokpilna nedēļa manā dzīvē.
Katru dienu redzēt un just sev blakām cilvēku, ko tu ienīsti visvairāk par visu pasaulē noteikti nebija tas, ko es varu paciest, dzirdēt viņa atvainošanos un censties to ignorēt, lai cienītu to mazumiņu sevis, kas man bija palicis.
Visgrūtāk bija skatīties uz viņu un redzēt to, ko mana cieņa pret sevi bija viņam nodarījusi. Tumši zilie loki zem acīm liecināja par to, ka viņš neguļ. Arī viņa sekmes pašā pirmajā nedēļā bija kritušās zemāk. Es ar katru dienu vairāk izjutu smagu nožēlu par to, ko es saucu par sevis cienīšanu.
Bet visu šo murgu vēl ļaunāku un neciešamāku padarīja tēta jaunā "mīlestība", mana matemātikas skolotāja Hačere. Viņa mani uzskatīja par potenciālu ienaidnieci cīņā par tēva mīlestību, bet tēloja mīlošu māti, gan skolā, gan mājās. Klasē viņa vienmēr parūpējās par manu nākšanu pie tāfeles. Un nekad es nevarēju aizmirst mājas darbus, jo mājās kāds tos patstāvīgi atgādināja un nereti arī pārbaudīja.
Īsāk sakot, mana dzīve bija murgs, vistiešākajā vārda nozīmē. Pēc skolas es parasti ieslēdzos istabā un klausījos mūziku vai gulēju. Kad jebkāds kontakts ar ārējo pasauli tika pārtraukts un es varēju būt viena, man bija labi. Ideālu stāvokli padarīja pretsāpju medikamenti, tie dziedēja arī garīgās sāpes.
Katru izdīvoto dienu uz manas rokas iekšējās puses parādījās jauna rēta. Šodien ir Piektdiena-piecas rētas.
Vienīgā problēma manai laimīgajai izolācijai bija draudzeņu dusmas. Samanta bieži vien man pārmeta, ka es izvairos no viņas, jautāja, kāpēc es nenāku uz viņas basketbola spēlēm. Arī Eivorija bija dusmīga, jo es nenācu ar viņu uz kafejnīcām vai iepirkties.
Tāpēc es saņēmos un pazvanīju Semijai, lai sarīkotu kādus plānus
-Jā?
-Čau Sem, te es.
-OO, čau Amēlija! Kā tu jūties?
-Es jūtos labi. Un tu?
-Nu tā, ir labi. Kāpēc zvani?
-Es gribēju pajautāt, vai nevaru nakšņot pie tevis, man gribās jautrību.
-ĀĀĀĀ! Protams, ka tu vari! Es arī gribu jautrību! Es tūlīt būšu tev pakaļ, atāāāā!
Zvans tika pārtraukts un es dzirdēju monotonus pīkstienus. Samanta droši vien zibens ātrumā nesās pie manis.
Izspiedu no sevis smaidu un paslēpu pretsāpju tablešu paciņas. Meklēju pidžammu, un atradu Daniela Ziemassvētkos dāvināto Betmena pidžammu. Iemetu to papīrgrozā, kas slēpās zem datorgalda.
Atvēru skapi, lai lūkotos pēc citas. Ieraudzīju Daniela rūtaino kreklu, tas sekoja pidžammai uz miseni. Izņēmu no plaukta vecās pidžambikses un kokvilnas krekliņu.
Krāmējot citas mantas somā, atradu ķēdīti ar A un D kuloniņiem. Vēlējos arī to izmest miskastē, bet mana roka necēlās.
Pēkšņi es sabruku zemē un sāku raudāt. Bez skaņas, bez šņukstiem-asaras vienkārši lija pār maniem vaigiem. Paķēru noslēptās pretsāpju zāles un noriju divas tabletes.
Aizgāju uz vannas istabu un nomazgāju noraudāto seju. Dzirdēju, kā atgriežas tētis un Hačere, ieklausījos
-Bet Džer, mums ir jāpasauc Amēlija līdzi!
-Diān, viņa tak nenāks, es pazīstu savu meitu.
-Dosim viņai izvēles iespēju. Džeremij, lūdzu, ļauj man uzlabot attiecības ar viņu.
Ar karalisku būkšķi atvēru durvis un dziedošā tonī skaidri pateicu
-Es nakšņoju pie Samantas! Uzlabo attiecības ar manu tēvu, kamēr vēl to spēj, nananana.
Diānas Hačeres žoklis atvērās, bet mans tētis pasmaidīja. Es zinu, kāpēc. Viņš manī saskatīja dumpinieces garu, tādu, kāds bija manai māmiņai.
Triumfā iesoļoju istabā un paņēmu somu. Izmetu to pa durvīm un iedejoju virtuvē, paķēru jogurta bundžu un sēdos uz dīvāna to iztukšot. Tikko norāvu metālisko plēvīti un sadzirdēju trīs klauvējienus. Tā bija Semija.
-Čāāāāāu! Gatava iet?
-Aha.
Iemetu jogurtu somā un apskāvu meiteni. Abas čalojām, kamēr vilku kurpes. Pēkšņi koridorī iedūrās Hačere, vārda saukta Diāna. Samanta strauji iztaisnojās un strupi noskaldīja
-Labvakar.
Diāna iesmējās savos ļaunajos, pretīgajos fūrijas smieklos
-Hahaha, ārpus darba tu mani vari saukt par Diānu, Samanta.
Ātri saģērbos, un lai saruna neturpinātos, un ātri parāvu draudzeni līdz.
Negribēju, lai viņa sāk draudzēties ar manām draudzenēm, to man nevajag. Tad es nespētu dzīvot.
***
Bija vēls, un mēs ar Samantu ložņājām pa saldētavu, meklējot šokolādes saldējuma burkas. Kad beidzot ieguvām kāroto, atgriezāmies istabā, beidzot sirojumus.
Skatījāmies "White Chicks" un smejoties saldējums sprāga ārā pa muti. Smiedamās centāmies saslaucīt izcūkāto saldējumu un pēkšņi Samanta beidza smieties. Nesapratu kāpēc. Palūkojos uz viņu-viņas acis bija piekaltas manai rētainajai rokai.
Bāc! Ātri paslēpu to zem kājas. Samanta ātri parāva manu roku un cieši to sagrāba. Viņa ar siltajiem pirkstiem braukāja pa manām rētām un es redzēju asaras viņas acīs. Meitenes acis pievērsās man un viņa klusi jautāja
-Kāpēc?
Es neatbildēju. Es mēģināju savaldīt sāļās asaras, kas kairināja manas acis. Man neizdevās un sāku raudāt
-Es...es..pie..vis..a esmu va...va...vainīga...
-Muļķības! Tu neesi vainīga ne pie kā!
-Nemelo Samanta! Visi cieš manis dēļ, es esmu egoiste.
Meitene mani apskāva un mēs abas raudājām, es par savu nožēlojamo eksistenci, Samanta par mani.
Pēkšņi es sajutu riebīgu smaku manās nāsīs un ristīdamās ar asarām bļavu
-FŪŪŪŪ, Samanta, tu palaidi spiegu! ĪĪĪĪIŪŪŪŪ
Samanta sāka smieties un viņas smiekli skanēja pēc rukšķēšanas. Tagad arī es sāku rēkt, un beigās mēs vārtījāmies pa zemi, plaukšķinot rokas un plātot mutes bez skaņas, kā retardēti roņi.
Cik labi bija smieties patiesi un no sirds. Pirmo reizi ilgā laikā es jutos patiešām laimīga.
♥♥♥
Mīļie Spoki un Spocenes, paldies par atbalstu! 
Turās, narkomānīši! 
