Apstulbusi iegāju savā istabā. Tēva mājās vēl nebija, tāpēc es ieslēdzu mūziku skaļāk un sāku kārtot dzīvokli. Bija jāpagatavo tētim kaut ko ēdamu, jo viņš noteikti būs noguris pēc vakara maiņas. Šodien varētu pagatavot viņa mīļākos makaronus, jā.
Kopš mamma nomira, tētim vienam pašam bija jātiek galā ar mājas uzkopšanu, darbu un mani. Tāpēc es ļoti ātri kļuvu patstāvīga. Tētis centās visu darīt, viņam arī neslikti sanāca, bet man tas padevās vieglāk, ar mazāku piepūli.
Nekur īpaši tālu ar makaronu vārīšanu es netiku, jo kāds klauvējās pie durvīm. Es nezinu kāpēc es iedomājos par Danielu. Un neviļus, jo klauvētājs bija viņš.
-Em, sveika Amēlija. Es nepatraucēju?
-Čau, ne gluži. Kādēļ atnāci?
-Tālu nebija jāiet, hehe. Bet ja godīgi, es atnācu parunāties.
-Hm, nu labi, nāc iekšā, parunāsimies.
Daniels klusi ienāca manā dzīvoklī. Viņš visu laiku skatījās uz mani un smaidīja. Es iegāju virtuvē, uzliku vārīties makaronus un atpakaļ ejot ieskatījos spogulī. Es biju manos pidžammas šortos ar Betmenu. Cik stulbi!
-Arī ieraudzīji savus šortus, hahaha?
Puiša smiekli dzidri atskanēja manā istabā. Viņš sēdēja uz manas gultas un laida acis pāri manai playlistei ar Coldplay, Lana Del Rey un Mumford & Sons. Es lūkojos viņa sejā, viņš smaidīja lasot dziesmu nosaukumus.
-Man patīk tava mūzikas gaume, mēs klausamies kaut ko līdzīgu.
Viņš man uzsmaidīja un paklapēja pa sev blakus esošo tukšo vietu. Es ierāpos manā gultā un sāku jautāt
-Par ko tu vēlies parunāties?
Daniels uz mirkli apmulsa un tad atbildēja
-Par tevi, Amēlij. Pastāsti man kaut ko par sevi.
-Nav pārāk daudz stāstāmā. Parasta meitene no saulainā Sakramento iemaldījusies Kanādas mežos, haha. Brāļu un māsu man nav, mammas arī nē. Tikai tētis un dators, hah.
Mans kaimiņš uz mani lūkojās ar skumīgām acīm.
-Ko tad tu dari te, Niagara Falls? Kāpēc neesi saulainajā Sakramento?
-Mana mamma cieta auto avārijā un neidzīvoja. Mans tētis nespēja tur palikt, jo viss pārāk atgādināja par viņu. Atmiņas, saproti? Tāpēc viņš izvēlējās pilnīgi citu vietu un vidi. Tā es nonācu šeit, skaistākajā vietā uz pasaules.
Daniels pēkšņi mani apskāva un sāka atvainoties
-Piedod, ka es aizskāru tik sāpīgu tematu, es nezināju.
-Nē, viss kārtībā.
-Bet tev taču mamma nomira!
-Es saprotu, man sāp, bet es esmu palikusi nejūtīga pret šīm sāpēm. Ja godīgi, es vienmēr biju vairāk pieķērusies savam tētim, nekā mammai.
-Es tevi savā veidā saprotu, arī man nav mātes.
-Kas ar viņu notika?
-Viņa pazuda.
-Kā, pazuda? Atvaino, es nesaprotu.
-Kādreiz mēs visi dzīvojām Toronto. Mana mamma bija žurnāliste, un viņai bija jādodās reportāžā uz viesuļvētras gandrīz pašu epicentru. Viņa neatgriezās.
Puiša acīs uz mirkli bija pilnīgs tukšums. Viņš nopurināja galvu, it kā aizgaiņādams sliktās atmiņas. Viņš pagrieza galvu uz manu pusi un smaidīja
-Tev makaroni vārās.
Es aizskrēju uz virtuvi un apmaisīju mazliet salipušos makaronus. Es atnācu atpakaļ istabā un Daniels spaidīja manu telefonu.
-Mēs laikam būsim vienā klasē, vai tas nav stilīgi?
-Jā, tur tev taisnība. Tu varēsi sēdēt ar mani vienā solā, ja tu to gribēsi, protams.
-Ak, protams Amēlij! Labāk sēdēt ar kādu ko es pazīstu, būs ko darīt stundās.
Es pasmaidīju uz viņa jauko seju. Puisis pēkšņi mani atkal apskāva un es ļāvos viņa apskāvienam mani nomierināt, jo tik sen neviens nebija mani apskāvis pa īstam un no sirds.
