Ziemassvētku laiks bija pagājis patiešām fantastiski, tāpēc es nevarēju sagaidīt Jauno Gadu, lai redzētu, kādus brīnumus un pārsteigumus tas atgādās man.
Gulšņāju gultā un glaudīju savu kaķi, kas vēljoprojām dzīvoja bez pienācīga vārda. A man tā tīri labi patika, uzsauc tikai "kaķi", un šis jau klāt.
Tētis, Matejs un Daniels izmantoja manu dāvanu un spēlēja boulingu, tāpēc es mājās biju viena. Garlaicības mākta iegāju Facebook un ieraudzīju vienu vēstuli. Drovien kārtējais lūgums "nobalsot par mani tur un tur..."
Maldījos. Tā bija vēstule no Tailera, puiša, ko es satiku slimnīcā. Ātrais interneta savienojums vienā mirklī atvēra īso vēstulīti.
Holla Amēlija! Priecīgus Tev Ziemassvētkus! Kā tu tos pavadīji? Vai saņēmi labas dāvanas, hehe? Rakstu Tev, lai palūgtu tavu e-pastu, jo es tev vēlos atsūtīt fotogrāfijas no tā vakara, kad iepazināmies. Jauku tev rītu/dienu/vakaru. Tailers (:
Diezgan veikli un aprauti atbildēju puisim, bet kad bija jāraksta e-pasts es samulsu. Mans e-pasts bija šausmīgi tizls, jo es to taisīju kad man bija 11 gadu un mana dzīves prioritāte bija seriāls par ponijiem. Ponyprincess113. Šausmas.
Ar neveiklu sajūtu mēģināju izdomāt kaut ko. Tad es atcerējos par Daniela e-pastu, tas bija foršs-batmanyoo@gmail.com. Domāju, ka tas ir pietiekami androgēns, tāpēc derētu kā meitenes e-pasts. Noklabināju taustiņus un aizsūtīju vēstuli.
Nepamanīju, kā biju aizsnaudusies. Noliku malā datoru un piecēlos no gultas, lēni soļodama un vannas istabu. Pavēru durvis un redzēju manu tēti spoguļojamies ar želejainiem matiem. Dzirdēju frāzi "es esmu spics čalis" un sāku nevaldāmi smieties. Tēvs nelabā izbailī pagriezās uz manu pusi.
-Kam par godu tu tā uzcirties, ko?
-Došos...vakariņās.
-Ak, vakariņās. Skaidrs. Un kas būs ēdienkartē? Tavu matu želeja, hahaha?
-Hahaha, cik smieklīgi! Nē, ēdienkartē būs pēc ajūrvedas receptēm gatavoti ēdieni.
-Oho, skan gudri. Varbūt tev palīdzēt ar izskatu, jo tavējais nav diezcik cerīgs?
-Kāda vaina? Ļoti moderns izskats. Frišs.
Nāktos piebilst, ka mans tēvs bija ietērpies sudrabainā uzvalkā, kura žakete knapi piesedza viņa salātzaļo kreklu un rozā šlipsi. Un tās lakādas kurpes es pat nespēju literāri pareizi noraksturot!
-Moderns pirms gadiem desmit, tēt. Nemuļkojies, ļauj man palīdzēt, pats pēc tam pateiksies.
-Tikai nepataisi no manis kaut kādu zilo!
-Sāc ar to, ka izmazgā matus, frišais, lol.
Viņš kaut ko noņurdēja un es izgāju no vannas istabas. Iegāju tēva istabā un atvēru skapi. Nu jā, pārāk plašu izvēles iespēju šeit nebija, pārsvarā darba drēbes.
Atradu džinsu pāri, ko viņš nopirka pagājušajā nedēļā, no pakaramā nocēlu baltu kreklu, kas nāca komplektā ar melnu kaklasaiti. Labi. Tagad tikai jāatrod normāla žakete. Kādreiz tētim bija viena laba, melna žakete, ko es vilku uz skolas priekšnesumu.
Ieskrēju istabā un atvēru skapi, un tur tā bija, uz pakaramā. Tētis iznāca no vannas istabas un es viņam pasniedzu komplektu.
-Džinsus nevar vilkt vakariņās, Amēlij, ko tu muļkojies!
-Uzvelc taču, un tad runāsim!
No koridora atstiepu melnas kurpes, tās izskatījās daudz labāk nekā tās dzeltenīgās laķenes.
Aiz vannas istabas durvīm dzirdēju vārdus
-Pataisījusi no manis kaut kādu Bīberi! Pff!
Kad viņš iznāca no vannas istabas, es tā nedomāju. Tētis izskatījās pēc zolīda pusmūža vīrieša, kuram garāžā stāv dzeltens Lambordžīnī un blakus garāžai stāv savrupmāja kā Klūnijam.
Tēvs ielūkojās spogulī un viņa sašutumu izmainīja izbrīns.
-Nav nemaz tik slikti...
-Un ko es teicu?
Tētis uzsmaidīja un sabužināja manus plecus.
-Paldies, ko es bez tevis darītu?
-Visticamāk, ka paliktu bez vakariņām, tēt.
Viņš iesmējās, ielika kabatā telefonu un atslēgas.
-Es būšu vēlu, uzvedies kārtīgi.
-Jā, labi.
Sēdēju dzīvojamā istabā uz dīvāna un skatījos kārtējo seriālu, par kuru man nebija ne jausmas. Kaķis rāpoja pa aizkariem. Pēkšņi dzirdēju, kā manā istabā iezvanās telefons.
-Jā?
-Čau Amēlij, ko dari?
-Čau Eivorij, ja godīgi, tad neko aizraujošu. Skatos ziepenes.
-Ha, labs. Negribi iziet ar mani pastaigāties, varbūt līdz Starbucks?
-Hm, kāpēc gan nē?
-Es ienākšu tev pakaļ, labi?
-Okay.
-Labi, tiekamies!
-Atā!
Man vienmēr likās, ka Eivorija nekad negribētu "tusēt" ar mani. Viņa bija tā sauktais hipsters. Savā ziņā es ļoti labi sapratu viņu un viņas pārliecību, bet likās, ka viņa ir snobiska, un ar "parastajiem" nekontaktējās. Maldījos.
Uzrāvu džinsus, džemperi un pārlaidu pāri matiem pāris reizes ar taisnotāju. Un mazliet Daniela smaržu, kas diemžēl gāja uz beigām.
Paķēru telefonu un maku, kad dzirdēju klauvēšanos pie durvīm.
Atvēru durvis un redzēju Eivoriju stāvam svārkos, armijnieku zābakos, spilgtā sportiska stila pufenē un Ray Ban brillēs. Viņas sarkanos matus savaldīja melnbalta pandas cepure. Stils.
Meitene metās mani draudzīgi apskaut
-Čau! Gatava?
-Ahā. Saģērbšu virsdrēbes un ejam.
Iedamas uz Starbucks mēs jautri čalojām. Eivorija stāstīja par to, kā viņa atrada savu cepuri kādā jaukā second-hand veikalā Džersijā, kur cepures neviens nevelkā un visādas lietas, kas man likās aizraujošas. Viņa stāstīja par to, ka viņa ceļoja pa Ameriku visu vasaru un iepazinās ar foršiem skeiteriem no Atlantas. Viņas dzīve likās atbilstoša viņas stilam.
Ienācām kafejnīcā, tā bija diezgan aizpildīta, kā jau katru vakaru. Šeit nebija svarīgi, brīvlaiks vai nē, jaunieši socializējās un tikās katru vakaru. Vasarā topā ir ezers un skeitparks, bet ziemā viss notiek šeit.
Nopirkām kakao un apsēdāmies pie galdiņa. Es stāstīju Eivorijai par savu dzīvi Kalifornijā un to, kāda caca es kādreiz biju. Kad Eivorijai no smiekliem pa degunu sāka šļākties kakao, es sāku nevaldāmi zviegt, bet manus smieklus pārtrauca Kellijas stāvs pie mūsu slapja galdiņa. Oh oh.
Kad būs nākamā?
