local-stats-pixel

tas ir mans betmens. 228

Es lūkojos uz Daniela seju. Viņa vienmēr dzīvīgās, zaļās acis bija palikušas tukšas. Zem tām bija tumši loki, kas liecināja par to, ka miegs viņu neapciemoja pārāk bieži. Ar bailēm mēģināju viņā saskatīt savu iepriekšējo, mīļo Betmenu.

Puisis piecēlās no gultas un stipri apķēra mani. Es nepretojos apskāvienam un apliku manas rokas ap viņa kaklu. Iespiedu manu seju dziļi viņa krūtis un tiecos ieelpot viņa smaržu. Bet ierastās smaržas vietā es saodu kaut ko pilnīgi citu. Smaržu es biju jutusi arī kaut kur citur, bet nespēju atminēties kur. Centos tam nepievērst uzmanību. Kaut gan varbūt vienkārši mana atmiņa pieklibo.

Daniels čukstēja aizsmakušā balsī

-Man tevis pietrūka ļoti, ļoti.

Mans skatiens izplūda asarās. Centos tās savaldīt, bet kā parasti, tas neizdevās.

-Lūdzu, neraudi. Neraudi. Viss ir labi, es apsolu.

Puisis saņēma rokās manu seju, atglauda no acīm priekšā aizkritušos matus un čukstēja vārdus

-Neej prom, vairāk neej.

Es purināju galvu un caur asarām čukstēju

-Nekad, nekad.

Pēkšņi Daniels sagrāba mani cieši, cieši un noskūpstīja. Es ieviju manas rokas viņa matos un manā vēderā es sajutu miljons taureņus lidojam apkārt. Un manā prātā skanēja dziesmas vārdi "I am home again, home again".

Es biju atradusi to lietu, kas man neļāva mierīgi sapņot, kas man neļāva priecāties par sveša puiša dziesmu, to lietu, kas man bija pazudusi, kaut vai visu laiku atradās blakus.

Daniels čukstēja

-Pied..

-Nē, piedod tu man. Tu nebiji vainīgs, tā biju es, kas...

-Nē, nevajag. Aizmirsīsim visu veco, sāksim Ziemassvētkus no tīras lapas.

Es pasmaidīju un sagrābu puiša plaukstu

-Man pietrūka šī smaida.

Viņš nogūlās, pārcēla mani sev pāri un es apgūlos blakus. Tumšajā istabā es lūkojos uz Ziemassvētku lampiņām pie sienas. Daniela plauksta braukāja augšup lejup pa manu plecu un es sajutu, ka beidzot viss ir kārtībā.

Un to sajuta arī pārējie. Mans tētis bija priecīgs redzam mani atkal smaidīgu, Matejs ievēroja, ka Daniels ir sācis socializēties, un ka viņa pleilistē ir parādījušās priecīgākas notis.

Ziemassvētku vakars bija klāt. Es, mans tētis, Matejs un Daniels sēdējām mūsu dzīvojamā istabā. Pa televizoru gāja kārtējā filma par aušīgo Kevinu un viņa ģimeni. Uz galda bija ierastā torte ar zaļiem un sarkaniem glazūras rotājumiem.

Mans tētis pacēla savu Ziemassvētku dzēriena krūzi un ieklepojās

-Man likās, ka šie svētki vairs nekad nebūs tik priecīgi un ģimeniski kā kādreiz. Bet tagad es zinu, ka jūs esat mana ģimene un mans prieks ir tajā, ka es varu vadīt savu mūžu līdzās jums! Priecīgus jums Ziemassvētkus, šmurguļi, hahaha!

Šis tosts bija viņa manierē. Sākt ar skaistiem, dramatizētiem vārdiem un nobeigt ar kaut ko purkšķa cienīgu, lai novērstu visus no skumjās nots. Man patika.

Matejs uzspīlēti nokrekšķinājās un iesmējās

-Ja jau tu iesāki, tad... Zaudēt tuvākos ir briesmīgākās sāpes. Bet iegūt tādus tuvākos, kā jūs ir vislielākā laime, kas mani varētu piemeklēt. Priecīgus svētkus, draugi!

Un tagad visus parāva uz asarām. Es notraucu asaru no vaiga un nolēmu uzmundrināt pārējos. Uz dakšas uzpraudu olīvi no picas un sviedu Danielam pa pieri.

-EEEEU! Kas tas par izgājienu!

Olīva no puiša pirkstiem lidoja manā virzienā un to pārtvēra Matejs.

-Eu, kurš mētājās ar ēdie...

Viņa mutē ielidoja olīva, ko meta...mans tētis?

-Turi muti un pievienojies!

Tā mēs sēdējām ap galdiņu un mētājāmies ar olīvām no picas, smiedami un slēpdami sejas ar plaukstām.

Labākās veco Ziemassvētku atmiņas derētu aizstāt ar jaunām, svaigām atmiņām...

Paldies par lasīšanu un atbalstīšanu! emotion

Ja jums ir vēl kāds varonis, ko jūs vēlētos redzēt, ļaujiet man zināt, lai varu atrast piemērotus attēlus un parādīt.

Turam buras, krutie! emotion

90 2 8 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma