local-stats-pixel fb-conv-api

tas ir mans betmens. 138

*Amēlijas skatu punkts*

Es pamodos no Emīlijas grabināšanās pa istabu. Acis smagi atvērās vaļā un es lūkojos uz meitenes stāvu, kas krāmēja drēbes skapī.

-Labrīt miegamice, mosties, hahaha.

Mana balss bija aizsmakusi un man nācās krietnu laiku klepoties, lai varētu atbildēt

-Labrīt, ko tu tur krā...kehm...mē?

-Nu, vakar mēs izgāzām skapi, šodien kādam tas ir jāsakārto, hahaha.

Es piecēlos un mēģināju savākties, saģērbties un nostāvēt kājās, jo galva reiba no ilgās gulēšanas.

-Starp citu, kad tu gulēji, tev baigi zvanījās telefons, Am.

Mēģināju pirkstu nokontrolēt tā, lai tas noslīdinās pa ekrānu un atbloķē to. Un man izdevās. Es ieraudzīju trīs neatbildētus zvanus. Viens no Daniela, divi no Mateja. Es steidzos atzvanīt Danielam. Telefons bija izslēgts. Tad es ķēros zvanīt Matejam

-Labrīt Matej, kādēļ tu zvanīji?

-Labrīt mīļā, Daniels ir pazudis! Viņa nav pie tevis un nav arī mājās, viņa telefons ir izslēgts.

-Ko?! Vai tas notika sen?

-Es nezinu, atnācu no vakara maiņas un viņa nekur nebija.

-Mēs ar tēti tūlīt steigsimies mājās!

-Nu, nē, nebrauciet prom no radiniekiem...

-Viss, mēs būsim.

Es beidzu zvanu. Manas rokas panikā trīcēja un pa galvu šaudījās domas. Ja nu viņš ir pie Kellijas, pārdzēries guļ kaut kur? A varbūt viņš no dusmām uz mani aizgāja kaut kur prom un nomaldījās?!

Emīlija aizskrēja pasaukt tēti, bet es tikai turpināju vainot sevi. Es nokritu. Melns.

-Mazā, turies. Atver acis, labi?

-Amēlija, vai tu dzirdi mūs?

Es dzirdēju visu balsis un mēģināju atvērt acis. Apkārt stāvēja tētis, Emīlija, Eimija, Raiens. Centos piecelties, bet rokas mani spieda pie zemes

-Ka...ka...kas notika?

-Tu noģībi no uztraukuma, nomierinies.

-Ku...ku...kur, kur ir Dan...iels, viņš pazuda!

-Mēs zinām, tu mazliet atgūsies un jūs brauksiet mājās meklēt Danielu. Tikai nomierinies.

Es ieskatījos tēta acīs. Viņš bija raudājis. Es sāpināju ne tikai Danielu, bet arī tēti. Es esmu vienkārši briesmīga, pretīga, nožēlojama!

Pēc brīža mēs jau no visiem atvadījāmies un es ierāpos mašīnā. Tētis ārpusē vēl runāja, bet es jutu kā miegs pārņem mani. Es ļāvos tam un atslābu mašīnas sēdeklī.

Mani kaut kas magi purināja. Tas bija tētis, mēs jau bijām mājās, un Matejs uztraucies lūkojās manās acīs.

-Divreiz vienā dienā, tas nav labi, meitēns galīgi pārbijies...

Es saņēmos un mēģināju skaļi, pārliecināti runāt

-Man viss ir kārtībā, mums ir jāatrod Daniels, tulīt.

-Amēlija, nomierinies, mēs ar tavu tēvu jau sazvanījām policiju, rīt sāks meklēt.

Klausoties muldoņā mans prāts pēkšņi apgaismojās un es sapratu, kur ir Daniels. Es piecēlos no krēsla, uzrāvu kājās kedas, uzvilku vējjaku uz iznesos ārā pa durvīm. Tētis un Matejs centās mani aizturēt, bet velti.

Es skrēju pa balto sniegu un ledu cauri visam centram, manas plaušas dega no aukstā gaisa, bet es turpināju skriet. Es iegriezos pa mazo stigu, kas veda uz šūpolēm. Mana sirds lūdzās kaut Daniels būtu tur un nekur citur.

Pēkšņi mana kāja aizķērās aiz kaut kā un es piezemējos sniegā ar seju. Asaras sāka birt pār maniem vaigiem un elpa raustījās, bet es piecēlos un turpināju ceļu.

Es iznācu ielokā un redzēju ķermeni guļam sniegā. Ātri tam pieskrēju un nokritu pār to. Tas bija Daniels! Viņa lūpas bija zilas un seja bāla kā sniegs, bet viņš elpoja. Es noskūpstīju puiša nosalušās lūpas un sāku viņu purināt

-Daniel, Daniel, lūdzu atver acis, vai tu mani dzirdi? Daniel, atver acis, sasodīts!

Es turpināju viņu purināt, iekrampējusies viņa krūtīs ar saviem ledainajiem pirkstiem. Skūpstīju viņu vēlreiz un atkal jautāju

-Tu dzirdi mani? Daniel, mosties taču! Es tev lūdzu...

Puiša acis strauji atvērās un viņš iegrābās manos plecos. Viņš sāka skaļi elpot un es sāku no laimes raudāt. Puisis mani apskāva cieši un šūpojās. Viņš trīcēja un mēģināja pār lūpām dabūt vārdus

-Pie...pie...piedo..d man, lū..ūdzu, Amēl...ija.

Es raudāju un čukstēju

-Viss ir kārtībā, viss ir kārtībā.

Es sāku dungot dziesmu Home, un Daniels man piebiedrojās. Viņa balss bija aizsmakusi un trīcēja. Es viņu vēlreiz noskūpstīju un tajā brīdi es sev apsolīju, ka nekad vairs nezaudēšu to, no kā esmu atkarīga.

***

Daniela mājas arests bija beidzies un arī mans sods tika atcelts, pateicoties Mateja pārliecināšanas spējām.

Es, Daniels un mūsu tēvi sēdējām Mateja virtuvē un ēdām torti. Rīt es ar Semiju un Amandu došos pirkt kleitu ballei, un parīt būs Ziemassvētku balle. Jā, es tomēr iešu uz balli.

Daniels mani apskāva un mēs turpinājām čalot par dažādām tēmām it kā notikums iepriekš nebūtu noticis. Tas bija sāpīgs brīdis, bet tas savienoja mūsu ģimenes. Es tikai klusi smaidīju un turpināju apcerēt šo notikumu savās atmiņās un domās.

108 1 8 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 8

0/2000
Esi mēģinājis/usi savu stāstu publicēt?sūtīt izdevniecībm
7 0 atbildēt
Šeit spokos ir tiešām potenciāli rakstnieki...
8 1 atbildēt
Ļoti labi stāsti! Nākamā daļa arī būs?
6 0 atbildēt
Ar nepacietibu gaidu nakamo dalu (piedod, ka nav garumzimju vienkarsi man datoram tadu nav) !!! :)
1 0 atbildēt

Nākamo lūdzu! Un cik daļas būs stāstam? :)

1 0 atbildēt

ATBILDE VISIEM

paldies par jaukajiem vārdiem. un ja jūs vēlaties un jums patīk, tad noteikti centīšos iepriecināt ar citām nodaļām, paldies! emotion

1 0 atbildēt