*Daniela skatu punkts*
Es gulēju Amēlijas gultā un domas nebeidza klaiņot pa manu galvu. Bet viena doma bija skaļāka par citām-man nevajadzēja ļaut Amēlijai aizbraukt esot dusmīgai uz mani. Un uz īsziņu viņa arī neatbild. Damn. Nu labi, es labāk nogaidīšu, ļaušu viņai pavadīt laiku ar ģimeni, es zinu, ka viņa ļoti viņus mīl, un es negribu viņai sabojāt omu pirmssvētku laikā.
Es varētu aiziet uz šūpolēm, jo šī domāšana četrās sienās mani sāk kaitināt. Es paķēru savu mēteli, uzrāvu kājās zābīšus un izmetos pa durvīm, ātri tās aizslēdzu un skrēju lejup pa trepēm.
Daudzi bija mani aicinājuši iet "pasēdēt Starbukos", "paslidot". Bet bez Amēlijas nav interesanti. Es saprotu, ka mana dzīve nevar būt koncentrēta ap viņu tik ļoti, bet man bez viņas nav interesanti. Cilvēki šeit ir pilnīgi savādāki, es viņus nespēju izprast un saprast, tāpēc es nejūtos komfortabli viņu kompānijā. Un tāpēc tagad es esmu viens.
Es gāju garām slidotavai, un tur sēdēja tā meitene no vakara, kad mēs gājām uz boulingu. Ja es nemaldos, tad viņu sauca Kellija. Viņa man draudzīgi māja ar roku un sauca, lai es atnāku. Es atcerējos Amēlijas dusmas un bailes par to, ka es varētu satikt Kelliju un izvēlēties viņu Amēlijas vietā, tāpēc es pamāju, ka nenākšu. Bet tas neko nemainīja, jo viņa pati atnāca pie manis
-Sveiks Daniel, kur tad Amēlija?
-Čau. Viņa ciemojās pie radiniekiem.
-Un tu esi palicis šeit viens? Cik žēl, tu varētu piebiedroties mums, lai tev nebūtu garlaicīgi un vientuļi.
-Paldies par uzaicinājumu, bet es par vientulību nesūdzos.
Meitenes seja no mīļas vienā sekundē pārtapa par ļaunu un nejauku. Viņa nopurināja galvu un sāka runāt uzstājīgākā tonī
-Kā tu nesaproti, tā Amēlija ir nekas?! Viņa ir tikai parasta skuķene, bez nekādām sievišķības un skaistuma aprisēm, viņa ir neizdīgusi idiote!
Manas rokas trīcēja dzirdot katru Amēliju pazemojošo vārdu. Man pirmo reizi mūžā gribējās iesist meitenei, bet es to nedarītu ne par ko. Es atbildēju skarbā tonī, bez emocijām
-Tu tā saki, jo tev nekad nav piemitis tas, kas ir Amēlijai. Un zini kas tas ir? Sirds. Turies no manis pa gabalu.
Kellijas acīs iezagās tukšums. Viņas lūpas sāka trīcēt un acis kļuva lielas un miklas. Viņa atvēzēja plaukstu un...iepļaukāja mani!
-Es nekad mūžā negribētu pat pie tevis tuvoties, ej un kniebies tālāk ar savu Amēliju, tu idiot!
Nebija jēgas vairs atbildēt. Es tikai pagriezos un centos pēc iespējas ātrāk aiziet prom. Vaigs sūrstēja no sitiena un sala. Arī manās acīs iezagās tukšums un asaras, bet es caur tumsu slāju pa mazo meža taciņu uz šūpolēm. Es mēģināju nomierināties, jo manas rokas trīcēja un elpa raustījās no dumām.
Iznācu klajumā pie šūpolēm. Sāku spārdīt sniegu, sist ar dūrēm pa koku stumbriem un purināt šūpoles. Pēc tā visa es iekritu sniegā un aizvēru acis. Maigs aukstums pārņēma manu sakarsušo ķermeni. Straujā elpa atlaidās un es mierīgi pūtu debesīs mazus dūmiņus, kā pūķis. Es atvēru acis un lūkojos uz sniegpārslām, kas krita no debesīm manā sejā. Plakstiņi nolaidās un es vairs negribēju tos atvērt.
