Tētis dziedāja līdzi radio, viņam neslikti sanāca. Es skatījos pa logu un gaidīju, kad mēs beidzot atbrauksim. Pēkšņi tēta dziedāšana apklusa un viņš pievērsās man
-Meitiņ, nedusmojies uz Danu, viņš ir lāga zēns.
-Es nedusmojos, vienkārši jūs abi kā sazvērnieki.
-Nav tiesa, vienkārši man nepatīk, ka tu palaid garām visu jaunību sēžot mājās. Tu to pēc tam nožēlosi.
-Es neko nenožēloju, man mājās patīk.
-Kādreiz tu biji daudz aktīvāka un biežāk izklaidējies.
-Tas bija kādreiz, tēti. Daudz kas ir mainījies.
-Vienīgā, kas ir mainījusies esi tu, Amēlija.
-Bet tēti, ko tu gribi no manis? Es esmu izaugusi!
Tētis skumji paskatījās uz mani un nopūtās
-Neizaudz par ātru, tev vēl ir laiks.
Es vairs nespēju izturēt šo sarunu, tāpēc ieslēdzu mūziku un iespraudu austiņas. Tētis tikai pamāja un turpināja braukt. Es ielūkojos telefonā un tur bija jauna īsziņa no Daniela
lūdzu nedusmojies uz mani.
ja tu negribi, neiesim uz balli.
izbaudi laiku ar ģimeni (:
es tevi mīlu xx
Es pasmaidīju un palūkojos ārā pa logu. Jau bija redzamas pilsētas aprises. Tētis iebrauca lielveikala stāvlaukumā un smējās
-Ejam rūgumpod, kaut kas jānopērk Eimijai un Emīlijai.
Eimija ir mana tēta māsa. Pilnīgs pretstats manam tēvam. Viņa bija daudz mierīgāka, harmoniskāka un maigāka. Mans tētis bija skaļš un aktīvs, bet viņi abi spēja saprasties. Emīlija ir mana māsīca. Mēs abas piedzimām vienā mēnesī, tāpēc mūsu vecāki nosauca mūs tik līdzigi-Amēlija un Emīlija. Un mēs sapratāmies un saskanējām tik pat labi, kā mūsu vārdi.
Tētis stūma smagos iepirkumu ratiņus uz mašīnu.
-Man liekās, ka tu mazliet pārspīlēji, tēt.
-Es nepārspīlēju, es vienkārši negribu uzkrist Eimijai un Raienam uz kakla, viņiem jau tā ir daudz rūpju.
Mēs izkravājām pirkumus mašīnas aizmugurējā sēdeklī un es dabūju stumt ratiņus atpakaļ.
Pēc pārdesmit minūtēm sastrēgumos mēs iebraucām Eimijas piebrauktuvē uz garāžu. Viņai bija liela, jauka māja, kurā es mīlēju pavadīt bērnības brīvlaikus.
-Džer, Amēlij, kāds prieks jūs redzēt! Feliz Navidad, hahaha!
-Čau māsiņ, tu vēljoprojām aizrāvusies ar Spāniju, haha?
-O jā, Džer. Nāciet iekšā istabā, nestāviet koridorī.
Tētis pasniedza Eimijai lielos ieprikumu maisus.
-Oho, nevajadzēja tā tērēties...
-Ņem par labu māsiņ!
Es lūkojos pēc savas māsīcas. Emīlija noskrēja lejup pa trepēm un mēs stirpi samīļojāmies, spiedzot pa visu māju
-Tu nokrāsoji savus blondos matus, Emīlij?
-Jā, tagad mēs abas esam brunetes, Amēlij!
Visi smējās par mūsu sarunām un mēs devāmies pie galda, kuru Eimija bija bagātīgi uzklājusi. Pieaugušie runāja par saviem darbiem, bet Emīlija pratināja mani par Danielu, jo viņa redzēja bildi Twitterī, kur mēs abi ar Danielu pušķojam eglīti manās mājās.
-Jūs esat kopā? Kāds viņš ir? Džeremijam viņš patīk?
-Jā, mēs esam kopā un viņš ir ideāls! Un mans tētis viņu dievina kā paša bērnu, tas dažreiz kaitina.
Mēs abas dzidri smējāmies un pēķšņi Eimija piecēlās, šķindinot pa savu sulas glāzi
-Mīļie, man jums ir paziņojums... Emīlijai būs brālītis vai māsiņa!
Mēs visi aplaudējām un spiedzām, mans tētis slaucīja asaras un sveica Eimijas vīru Raienu. Es jautāju māsīcai
-Vai tu zināji?
-Nēēē...
Es apskāvu meiteni un viņa neizskatījās pārāk laimīga. Varbūt viņa ir nogurusi.
Vecāki apakšstāvā skatījas filmas, bet mēs ar Emīliju nācām no veikala. Šī pilsēta bija daudzreiz lielāka, bet te vakarā bija liels klusums
-Vai tu priecājies par ģimenes papildinājumu, Em?
-Es teikšu tev godīgi, nē.
-Ko? Kāpēc?
-Padomā, visi labumi un uzmanība tagad ies bēbim! Un atkal neviens par mani neliksies ne ziņas.
-Muļķības, vecāki neaizmirst savus bērnus.
-Vendijai tā bija! Viņai piedzima brālītis, un viņa palika kā tāda lelle no pagātnes, lai jau stāv, žēl izmest.
Es sagrābu viņu aiz pleciem un teicu
-Lai tu nekad neuzdrošinātos domāt, ka kādam tu esi nevajadzīga! Nekad!
Mēs ienācām mājās un visi raudāja no smiekliem skatoties klasisko "Home Alone" par Kevinu.
-Meitenes, piebiedrojaties!
-Nē, mēs iesim cept keksus un pankūkas, mammu!
-Ā, nu lai jums veicās, neuzspridziniet virtuvi, hahaha!
Tā mēs ar Emīliju darbojāmies pa virtuvi, smējāmies un plēsām traukus. Viss beidzās ar lielu kaudzi pankūku, vienu mazliet apdegušu keksu un divām netīrām, miltos izvārtītām meitenēm.
Kā man pietrūka šo atmiņu, kā man pietrūka Emīlijas.
