Es stāvēju viena pati sportzāles centrā. Pēkšņi ieslēdzās visas gaismas un manas acis apžilba no spožuma, tās sāpēja. Es turpināju stāvēt un ieraudzīju, kā Kellijas stāvs parādās otrā zāles pusē. Viņa nobļāvās un pēkšņi uz mani sāka lidot bumbas, tās visas nekļūdīgi trāpīja man. No sāpēm es sabruku uz ceļiem un stenēju. Es palūkojos un redzēju Danielu stāvam pie Kellijas pleca, viņš bija sasiets.
Es strauji atvēru acis un trīcēju no baismīgā sapņa. Mana elpa smagi raustījās un es jutu asaras manās acīs. Daniels pamodās, apskāva mani ciešāk un uztraucies jautāja
-Amēlija, kas notika? Tu mani dzirdi?
-Es vienkārši redzēju sliktu sapni.
-Pastāsti man.
-Nē, es negribu.
Viņš apskāva mani vēl ciešāk un sāka dungot man šūpuļdziesmu, kuru viņš laikam bija atradis manā playlistē. Viņš no dungošanas pārgāja uz klusu dziedāšanu, čukstot man vārdus "here in this world I`m awaked with mistakes, but it`s love that keeps fuelling me" Viņa aizsmakusī balss skanēja tik mīļi, bet es nespēju nomierināties un aizmigt, es biju pārbiedēta.
Es noskūpstīju dziedātāju un ielūkojos telefonā, es gribēju zināt cik ir pulkstenis. Seši no rīta. Tētim vajadzētu drīz pārnākt mājās. Es gribēju celties, bet tad mans puisis ierunājās
-Tavs tētis jau atnāca. Viņš teica, ka jums abiem ir jāizguļās, jo jūs šodien brauksiet ciemos pie viņa māsas blakus pilsētā.
Atcerējos sapni, kas mani uzmodināja, un paniski sāku raudāt
-Es negribu braukt! Es gribu palikt ar tevi mājās!
-Amēlija, lūdzu, nomierinies. Es nekur nepazudīšu, mīļā.
-Tu nepazudīsi, bet Kellija arī nepazudīs!
-Amēlija, vai tu patiešām domā, ka es gribētu būt kopā ar kādu citu meiteni izņemot tevi?
-Nē, bet tu viņu nepazīsti...
-Amēlij, tu man neuzticies?
-Es uztic...
-Nu, lūk, tāpēc brauc pie savas tantes un māsīcas un neuztraucies, es taču tevi mīlu! Es zinu, cik ļoti tu gribi satikt savu māsīcu, man tavs tētis stāstīja.
Es nepaspēju neko atbildēt, jo Daniels mani noskūpstīja un maigi samīļoja. Viņš norausa asaras no maniem vaigiem un smaidīja
-Par ko tu smejies?
-Es nesmejos, vienkārši tu esi tik piemīlīga, kad tev ir izspūruši mati. Kā mazs zvērēns, rawr, haha.
Es nespēju nesmieties, un sāku ķiķināt, slaukot asaras. Viņš vienmēr prata mani iepriecināt, pat tad, kad asarām nebija gala.
Ja jau es šodien kaut kur braucu, man vajadzētu salikt somā mantas. Es piecēlos no gultas un mana galva noreiba no straujās kustības. Es nopurināju galvu un centos nenokrītot aiziet līdz skapim, izņēmu somu un sāku tajā mest džinsus, jaciņu, lādētāju, grāmatu... Pēkšņi Daniels man pienāca no aizmugures un pasniedza mazu dāvanu maisiņu
-Kas tas? Daniel, tev nevajadzē...
-Nerunā daudz, taisi vaļā!
Es atvēru maisiņu un tajā bija maza smaržu pudelīte un kārbiņa, kurās liek gredzenus vai citas dārglietas. Es izpūtu gaisā smaržas, tās bija saldas. Un tad es lēni izvilku gareno kārbiņu. Daniels lēni to atvēra un tajā bija ķēdīte, kurā bija ievērti divi kuloniņi-A un D burti. Asaras atkal aizmigloja manas acis. Es smaidīju
-Paldies.
Puisis noņēma no kakla manus sapiņkātos matus un aplika ķēdīti. Es viņu apskāvu un ieliku smaržu pudelīti somā.
Mēs sēdējām virtuvē pie galda un tētis cepa pankūkas. Pa radio atkal skanēja saldās Ziemassvētku melodijas un es lēni košļāju savas pankūkas. Daniels atkal dzēra tēju no manas krūzītes.
-Nu, meit, ko tu gribi saņemt Ziemassvētkos dāvanās?
-Tēti, neko nevajag, man jau viss ir.
-Muļķības, šonedēļ viss ir jānopērk, Pirmdien jau būs Ziemsvētku vakars!
-Nepērc man neko.
-Bet skolā tak būs Ziemassvētku balle. Tev tak šonedēļ jānopērk kāda kleita, meit.
-Es negribu iet uz balli, tēt!
Mūsu dialogā iejaucās Daniels
-Kā tu negribi iet uz balli? Kuru pēc tavām domām es vedīšu uz balli?
-Pareizi, Amēlija, kuru Daniels vedīs uz balli, ja ne tevi?
Es nolaidu galvu un turpināju nikni gremot savas pankūkas. Kā man nepatika, ka mans tētis tik ļoti mīlēja Danielu, kā paša dēlu. Citi tēvi sen jau būtu viņu izmetuši laukā no mājas. Bet Daniels droši vien atkal izmantoja savas maģiskās iepatikšanās spējas.
-Tu esi paēdusi? Mums būtu jāizbrauc, ja gribam pagūt laikā.
-Jā, protams, es tūlīt būšu gatava.
Es iegāju vannas istabā un sāku tīrīt zobus. Ik pa brīdim es palūkojos uz durvju pusi, lai pārliecinātos, ka Daniels tur nestāv.
Iegāju istabā pēc savas somas. Puisis stāvēja pa skapja un turēja manu somu rokā
-Nedusmojies, bet tu esi uz balli.
Viņš noskūpstīja manu vaigu un es atbildēju
-Labi. Iešu.
Es dusmīgi izgāju no istabas un Daniels man sekoja. Tētis jau bija saģērbies un stāvēja pie ārdurvīm. Es cieši, cieši samīļoju Danielu, bet turpināju dusmoties. Mans tētis viņu arī apskāva.
-Parūpējies par mūsu mājām kārtīgi, Dan.
-Ko? Daniels paliek mūsu dzīvoklī?
-Nu, viņš to pieskatīs.
Daniels neveikli smaidīja. Mēs ar tēti izgājām pa ārdurvīm un Daniels māja pa logu, kad mēs stāvējām pagalmā. Es ierāpos priekšējā sēdeklī, ieslēdzu savu pleijeri un sagatavojos garajam braucienam.
