...tā bija otrdiena. Diena. Tajā brīdī kūsājoša tagadne, vēlāk jau dilstoša pagātne. Liekvārži teiks- reiz tā bija mīklaina nākotne, bet ar tādu zīmogu nevēlos apgrūtināt vienu vienīgu dienu. Kālab? Jo viss gaidītais pietuvojoties zaudē to burvīgo mirdzumu. Maģiskais rod apveidus. Varbūt ne sliktus, nē, bet es protu par ar pūkainu spilvenu sev iebakstīt acī. Tāpēc...
...tai dienā. Nu atceraties to otrdienu? nu lūk. Man ir tāds niķis katru dienu „uzsākt labāk”. Iepriekšējā vakarā apkopoju dienas notikumus un iespaidus, analizēju un kritizēju savas kļūdas un varoņdarbus. Ikreiz slēdziens viens-rīt dzīvošu labāk! Jeb kā man labpatīkas teikt-pareizāk.
Bet šajā otrdienā jau pamodos „slikta”. Kā pērna gada puvušais kartupelis vāļājos starp jaunajiem piesaistīdama apkārtējo-„ fūū” un nicinošo atsauksmi.
Tādā dienā nolēmu neko neuzsākt. Un te nu sākās...
-aplēju piparmētru lapas ar verdošu ūdeni, uzvilku glaunākās čības, kādas vien atrodamas manos apartamentos un biju gatava! Ar tējas krūzi vienā, ar cigareti otrā rokā devos baudīt saules starus uz balkona.
Pagalmā bija novērojamas īstas, šķīstas ciešanas.
Kāda māte bija atvedusi savu divus gadus veco dēlēnu paspēlēties smilšu kastē. Ilgs prieks mazajam nesekoja, māte bija viņu tikko izņēmusi no bērnudārza un ilgi negrasījās sēdēt uz koka beņķa (garā darba diena bija darījusi savu, īgnums nāca komplektā šai dienai bezmaksas).
Māte piecēlās un uzsauca dēlēnam-ejam! Paņēma vecāko meitu aiz rokas un sāka attālināties. Mazais puisēns naski pierausās kājiņās, knapi turēdamies (bija vēlīns rudens, un puisēnam mugurā bija kombinezons, kurā viņš izskatījās tik mīlīgs un stīvs kā bebuks Megija) un sparīgi sacīja-ka smiltīs pazudusi viņa spēļu mašīnīte.
Māte neatskatoties vien atrausa-pats vainīgs, mums jāiet.
Puisēns spītēdams nometās ceļos, sāka rakāties pa smiltīm un teicās, ka bez mīļākās mašīnītes mājās nedosies.
Māte turpināja uzsākto ceļu.
Puisēns bļāva nopakaļ, lai nāk palīgā atrast, lai neiet prom. Māte?-klusēdama devās tālāk.
Nākamajā mirklī puisēns jau raudāja un centās skriet mātei pakaļ, kura jau bija aizgājusi aiz mājas stūra un vairs nebija redzama.
Viņš tuntuļodams, krizdams ,tipināja mātes virzienā raudādams bļaujot-lai nepamet viņu!!
Mana cigarete jau sen bija nodzisusi, tējas tase nolikta kā vismazsvarīgākā lieta, bet es pati? es stāvēju kā sasalusi statuja ar asarām acīs.
Acu priekšā pazibēja atmiņas no bērnības, kad māte arī mani šādi mēģināja „pārmācīt”. Es jutu puisēna sāpes un paniku, tajā brīdī tiktiešām liekas, ka māmiņa Tevi pamet.
Jā, pēc pāris minūtēm asaras puisēnam mitējās, šis notikums no atmiņas pagaisīs. Bet sāpes? Kāpēc tik dumjā veidā jārada skramba sirdī?
Es biju nesaprašanā par sevi. Puisēnā spoguļojos es pati! Biedējošākais-sāpes, kuras jutu, kad biju maza ļaļa, kuras bija aizmirstas, par kurām,ja godīgi likās,ka nezinu-pēkšņi kā vilnis mani pārņēma. Es raudāju ilgi. Galva bija tukša kā veca tējkanna. Spēju domāt tikai par sāpēm, kuras diendienā nodaru citiem. Kuras var atstāt lielāku iespaidu, nekā mans mazais prātiņš to spēj aptvert.
Tā mirkļa sāpes, ko juta puisēns un reiz arī es, nav aprakstāmas. Tā brīža panika...
...tā bija mana otrdiena. Šobrīd nekas nav mainījies, es joprojām iemiegu ar cerību, ka pamodīšos jau labāka. Mainījies ir tikai mans sajūtu kauss, kurš nu ir pilnāks kā iepriekš. Un tā katru dienu. Ceļos un smeļos.
