stāsts par...3

Reiz agri no rīta kāds cilvēks, ubags ar savu dāvanu lūdzēja kausu, iegāja karaļa dārzā. Karalis ik rītu gāja pastaigāties dārzā. Ubags piegāja pie viņa .
Karalis teica:
- es nevienu nepieņemu, šis nav īstais laiks.
- Es esmu ubags. Es uzstāju, lai tu ļauj mums satikties.
Karalis lai tiktu no ubaga vaļā, teica:
- Ko tu gribi? Tikai pasaki un tu to dabūsi. Netraucē man rīta klusumu.
Ubags iesmējās:
- pasaule, kuru var iztraucēt, nav pasaule. Un klusēšana, kura ir iztraucēta, ir tikai sapnis, tā nav realitāte.
Karalis padomāja un saprata, ka šis nav parasta ubags.
Ubags ierunājās atkal:
- es gribu, lai tu apdomātu, jo viss, ko es vēlos – lai tu piepildi manu žēlastības dāvanu kausu. Vienalga ar ko. Un es aiziešu. Bet tam jābūt pilnam.
Karalis iesmējās:
- Tu esi traks! Tu domā, ka es nevaru piepildīt tavu kausu?
Viņš atsauca mantzini un teica viņam:
- piepildi šo kausu ar briljantiem un dārgakmeņiem!
Mantzinis nesaprata, kas notiek.
Ubags atgādināja:
- Atceries, kamēr kauss nebūs pilns, es nekustēšos ne no vietas.
Tā bija spēku pārbaude starp ubagu un karali.
Un tad sekoja kas ļoti dīvains. Briljanti krita ubaga kausā, tūlīt tajā pazuda. Karalis bija pagalam apmulsis. Bet viņš noteica:
- lai kas arī notiktu, pat ja mana dārgumu krātuve izsīks, es nedrīkstu pieļaut, ka mani pieveic ubags. Es esmu uzveicis lielus imperatorus.
Un visa viņu dārgumu krātuve izsīka. Tūkstošiem cilvēku sapulcējās, lai redzētu, kas notiek. Viņi nekad nebija redzējuši karali tik satrauktu.
Galu galā, kad dārgumu krātuvē nekas nebija palicis pāri, bet kauss tāpat bija tukšs, kā agrāk, karalis nokrita pie ubaga kājām un teica:
- Tev būs man jāpiedod. Es nesapratu…Es nekad nebiju domājis par šīm lietām. Es izdarīju visu, ko varēju, bet tagad… man vairs nav nekā, ko tev piedāvāt. Izstāsti man šī kausa noslēpumu. Tas ir tik dīvains…
Ubags iesmējās:
- Neraizējies. Tas nav ubagu žēlastības dāvanu kauss. Es atradu cilvēka galvaskausu un no tā pagatavoju šo kausu. Tas nav aizmirsis savus vecos paradumus. Vai tu esi ielūkojies savā personīgajā dāvanu lūgšanas kausā, savā paša galvā? Dod tai, ko vien gribi, bet tā lūgs vairāk un vairāk, vēl un vēl. Tā zina tikai vienu vārdu: ”vēl!”. Un tā vienmēr ir tukša, vienmēr nabaga.