Kad man bija 17, es izlasīju kādu citātu, kuram bija tamlīdzīgs teksts - „Ja Jūs dzīvojiet katru dienu tā, it kā tā būtu pēdējā, tad kādu dienu Jums būs taisnība." Šis citāts atstāja uz mani ļoti lielu iespaidu un kopš tā brīža, jau veselus 33 gadus, es katru dienu skatos spogulī un vaicāju sev: „Ja šī diena būtu pēdējā manā dzīvē, vai es gribētu darīt to, ko es taisos šodien darīt?". Līdzko sekoja atbilde „Nē" vairākas dienas pēc kārtas, es sapratu, ka kaut kas ir jāmaina.
Domas par to, ka es drīz nomiršu - vissvarīgākais instruments, kurš palīdz man pieņemt sarežģītus lēmumus manā dzīvē. Tāpēc, ka viss pārējais - citu viedokļi, lepnums, bailes no izgāšanās - visas šīs lietas nobāl nāves priekšā, un paliek tikai tas, kas tik tiešām ir svarīgi. Domas par nāvi - labākais veids kā izvairīties no domām par to, ka Jums ir ko zaudēt. Jūs jau esat kails. Jums vairs nav iemeslu nesekot savai sirds balsij.
Apmēram pirms gada man uzstādīja diagnozi: vēzis. Man atnāca ziņojums 7:30 no rīta, kurā bija skaidri rakstīts, ka man ir aizkuņģa dziedzera vēzis. Man nebija ne jausmas par to, kas ir aizkuņģa dziedzeris. Ārsti man pateica, ka šis vēža veids nav ārstējams un, ka man atlicis dzīvot ne vairāk par trīs līdz sešiem mēnešiem. Ārsts man ieteica doties mājās un sakārtot savas lietas (ārstiem tas nozīmē - sagatavoties nāvei). Tas nozīmēja, ka man bija jāpasaka saviem bērniem tas, ko es gribētu viņiem pateikt vismaz nākamajos desmit gados. Tas nozīmē, ka jāparūpējas par to, lai tavai ģimenei klātos pēc iespējas vieglāk. Tas nozīmē to, ka pienācis laiks no visiem atvadīties.
Es dzīvoju ar šo diagnozi visu dienu. Vēlāk, vakarā, man veica biopsiju - iebāza rīklē endoskopu, izlīda cauri vēderam un zarnām, iebāza adatu aizkuņģa dziedzerī un paņēma dažas vēža šūnas. Es biju bezsamaņā, taču mana sieva, kura arī bija tur, teica, ka tad, kad ārsti aplūkoja šīs šūnas caur mikroskopu, viņi sākuši kliegt, jo izrādījās, ka man bija ļoti rets aizkuņģa dziedzera vēža veids, kuru izārstēt varēja tikai izoperējot. Man veica operāciju un tagad ar mani viss ir kārtībā.
Nāve tad bija man pienākusi pavisam tuvu klāt, un es ceru, ka tā vēl vairākas desmitgades man vairs netuvosies. Pārdzīvojot to, es tagad varu teikt to ar daudz lielāku pārliecību, nekā tad, kad nāve bija vērtīga, bet tīri izdomāta koncepcija:
Neviens negrib mirt. Pat tie cilvēki, kuri vēlas nokļūt debesīs, nevēlas mirt. Vienalga, nāve sagaida katru no mums. Neviens un nekad nav spējis no tās izvairīties. Tā tam arī ir jābūt, jo Nāve droši vien, ir vislabākais Dzīves izgudrojums. Viņa ir pārmaiņu cēlonis. Viņa aizvāc projām veco, lai pavērtu ceļu jaunajam. Pašlaik tas jaunais esat Jūs, taču kādreiz (nemaz tik ilgi nebūs jāgaida) - Jūs kļūsiet par veco un Jūs aizvāks projām. Piedodiet par tādu dramatismu, bet tā ir patiesība.
Jūsu laiks ir ierobežots, tāpēc netērējiet to, lai dzīvotu svešu dzīvi. Neiekrītiet dogmas lamatās, kura liek Jums dzīvot pēc citu cilvēku prāta. Neļaujiet citu viedokļu troksnim apslāpēt Jūsu iekšējo balsi. Un pats galvenais, nebaidieties sekot savai sirdij un intuīcijai. Viņām jau kaut kādā veidā ir zināms tas, par ko Jūs patiesībā vēlaties kļūt. Un visam pārējam nav nekādas nozīmes.
