Sveicināti lasītāji, šoreiz jums piedāvāju nelielu, sarkastisku un pašironijas pilnu humoristisku stāstiņu. Un vienu dzejas gabalu. Lai labi lasās
un jā, ja kādam patiks šis mans domu savārstījums, būs turpinājums
Man nav daudz ko teikt, tā es šobrīd jūtos un tā es savas vadu dienas.Sapinušās kaut kādā mistiskā rutīnā, ieslēgtas četrās sienās. Brokastīs trīs āboli, divas kafijas krūzes un dažas cigaretes. Pēc tam pastaiga ar aklu suni un doktora Hausa skatīšanās. Nu nav diezko jautri. Vai ne?
Gribētu zināt, ko jūs vispār par mani domājat? Gan jau ka, ka esmu galīgi "fucking crazy". Bet nē, vienkārši esmu nomākts par to, ka laiks skrien uzpriekšu ātrāk nekā man vajag. Skarbi, bet patiesi.
Kādu nedēļu atpakaļ uzzināju, ka kaimiņu Anniņa esot palaistuve, piedodiet, atvainojiet negribēju nevienu aizvainot. Laikam pareizāk vajadzēja teikt "dāsna sieviete". Lai nu kā, štrunc ar visu Annu, es paliku bez draudzenes. Jo nu ar tik dāsnu sievieti man nav īsti pa ceļam. Jo KAS IR MUNS, TIS IR MUNS, NALĪN!
Ko vēl varu pastāstīt.? Nu tā kā Annas vairs man nav, sāku jāmeklēt jaunu draudzeni. Piereģistrējos vienā īpazīšanās portālā. Kura adresi man iedeva varētu teikt, ka labākais draugs Žanis. Iepazinos ar vienu meiču Ženiju. Kura īstenībā izskatījās pēc skuķu drānās ielīduša Žaņa, nu labākajā gadijumā pēc dikti vīrišķīgas Žaņa māsīcas. Man jau sākumā likās, ka tur nav kaut kas īsti riktīgi. Jo kad aizgāju uz pirmo randiņu, Ženija tiešām izrādījās Žanis. Bet nu ko tur daudz. Tikai tagad dibuā caurums man izskatās kā žīdu zvaigzne.
PAVISAM NOPIETNI, BET NESVARĪGI
Varbūt šis nav nekas ļoti aktuāls un svarīgs
Tomēr nevaru mierā nosēdēt, vajag darīt
Bet kad diena nodzīvota, nogurums māc
Ir vērts uz brīdi apsēsties un padomāt
Kas mainās, pasaule, mēs cilvēki vai vērtības?
Cik bieži mēs savus tuvos atstājam bez vērības?
Pasaule jau mums viena, mainās tikai vieta
Kur mēs eksistējam un turamies pie lietām
Vai arī nē, bet ne jau man par to spriest
Dažkārt par visu sāp sirds un gribas kliegt
Draugi un paziņas, kādus gadus piecus tie paši
Tikai vai kāds pateiks, kas mūs izšķirs, ceļš vai gadi?
Bet satiekoties gribās apskaut un roku spiest
Par to cik kopā bēdās būts, līksmots un smiets
Kamēr bērnības sapņu zeme vairs nav aktuāla
Sapņi palikuši bezkrāsaini, novazāti, pārāk tāli
Kur kādreiz bija viss, vairs nav nekas vērtīgs
Aizaudzis krūmiem, pārdoti rati un arī bērīts
Sapņu pils sienas grauž kāds vientuļš termīts
Bet atmiņas vēl kavējās pie pagalma bērziem
