samaitā manu dzīvi. [6]0

S.P./Kriss

Centos sevi savākt, izturēties normāli. Brrrr! Tas jau kā es viņu aprūpēju nebija normāli. Man nevajadzēja atklāti izmantot savas dotības, bet viņai vismaz nesāpēja...Tas mani mazliet nomierināja. Noliku “aptieciņu” un devos atpakaļ pie Leas. Viņa tur sēdēja tik maza un trausla. Pētīja savu nu jau apbintēto roku, savus blondos matus pārmetusi pār vienu plecu. Skaista. Iegāju pie viņas un apsēdos.-Vai vēlies kaut kur aiziet?-pavaicāju, cerēdams uz pozitīvu atbildi.

-Labi, kur?-viņa pacēla galvu un paskatījās uz mani.

-Nez, kur tu gribētu.

-Tikai ne uz šūpolēm.-viņa pasējās, es pievienojos.

-Kāpēc, ne?

-Man bail, ka tu atkal atslēgsies.-viņa to noteica diezgan nopietni, tāpēc es mazliet sāku gruzīties.

-Es neatslēgšos, apsolu.-viņa tikai paraustīja plecus un piecēlās, lai ietu ārā. Sāku sekot, tad viņa pēkšņi apmetās riņķi un ieskrēja manī, mans reflekss nostrādāja (štrunts) un es viņu atvēru aiz vidukļa, lai viņa nenokristu, bet viņa stabili stāvēja uz savām kājām. Pavisam jokaini.

-Piedod-viņa klusi noteica aizvien manās skavās.

-Nekas-es tikpat klusi nopūtos un atlaidu viņu.

Tikusi vaļā no manis viņa nedaudz noraustījās-Es tikai paņemšu savu jaku.-viņa gribēja paiet man garām, taču es pats iegāju virtuvē un paņēmu viņas tumši zilo jaku. Tai aizmugurē bija uzraksts “7&0”. Atdevis to viņai pajautāju-Tu esi “7&0”?-Viņa mazliet samulsa, bet vilkdama jaku pamāja.-Wow, tiešām? Bet tā taču ir...-es nepabeidzu, bet viņa turpināja-Jā, esmu un tā ir tā pati biedrība/grupa, nezinu, sauc kā gribi.-viņa vēlreiz nopūtās.

-Labi, ejam-es negribēju viņu mocīt. Viņa jutās nedaudz neērti.

-Jā, ejam.-viņa piekrita un mēs izgājām pa durvīm.-Tad uz šūpolēm?

-Ok. Pastāsti kaut ko par sevi.-es gandrīz jau lūdzos.

-Ko tu gribi zināt?-viņa neizrādīja nekādu interesi, taču juta bailes.

-Nez, vienkārši pastāsti, kas tev patīk un tādā garā..

-Labi, man patīk satikties ar draugiem, dejot, mūzika...

-Piedod, ka pārtraucu, bet kā mūzika, klausīties?

-Arī, arī spēlēt. Labi, man patīk silts laiks, nu vispār jautri pavadīt laiku. Tev?

-Līdzīgi. –izskatās, ka viņa kaut ko ļoti rūpīgi domā, un koncentrējas, viņa juta uztraukumu, tad saņēmās un man jautāja-Kāpēc tu esi tik auksts?-Sūds!! Kāpēc viņa man to pajautāja? Vai viņa zināja?-Tev ir slikta asinsrite-viņa iesmējās. Es atbildēja arī smejoties, bet smiekli nesanāca dabīgi-Laikam. Kāpēc tev ir krāsainas acis?

-Man ir kontaktlēcas-viņa aši atrauca.

-Tev šodien ir tumši zilas?

-Nē, tā ir mana dabīgā acu krāsa. Es nepaspēju ielikt.

-Skaidrs.-es apsēdos uz šūpolēm un Lea apsēdās man blakus.

-Pastāsti kaut ko par sevi-viņa mudināja.

-Labi, ko tu gribi zināt?-īsti neizpratu viņas reakciju.

-Kāpēc tu ar mani gribēji satikties? Vai tāpēc, ka atvilku tev mājās, vakar?-viņa smējās.

-Runājot par to atvilkšanu, kas tu ej svarcelšanā, es taču esmu smags, kā tu varēji mani panest?

-Es tevi nenesu. Tu pats gāji.-un tad viņa pēkšņi sabruka. Viņa??? Kas? Stop! Kas te notiek?

-Lea!!! Kas tev notika?-bāc, kas tā par likteņa ironiju?

-Es, man ir...man sāp.-viņa iekunkstējās. Izskatījās, ka viņa kaut ko lemj. Tādu nopietnu un svarīgu. Viņa saķēra savu roku un sāpēs iekliedzās.-Piedod, vai vari mani aizdabūt uz mežu?

Es nesapratu-Ko? Kāpēc?

Viņa sāpēs saviebusies noteica-Nu labi, man vajag pārliet asinis.

-Kāpēc?-viņa tikai pacēla apsaitēto roku. Un tad es sapratu, ko viņa nevar pateikt skaļi.-Tu esi...-es pats to nevarēju pateikt skaļi. Viņa pamāja un pacēla savu veselo, kreiso roku, uzlocīja jaku un parādīja zīmi. Es arī parādīju savu. Viņa iepleta acis, taču nejuta šoku, tikai sāpes.-Neiebilsti, ja es tevi nesīšu?-viņa papurināja galvu un es paņēmu viņu uz rokām. Nevarēju izlemt, ko darīt.

-Tu vari skriet, es tagad tāpat zinu, kas tu esi.-viņa noteica ar pusatvērtām acīm.-pamāju un sāku skriet. Es vēl nekad nebiju skrējis kādu nesot. Nonākuši mežā, diezgan dziļi, lai kāds mūs neredzētu, noliku viņu apsēsties sūnās un noteicu-Gaidi, tūlīt kaut ko sadabūšu.-un es aizskrēju cik vien ātri varēdams, lai glābtu viņas dzīvību...