samaitā manu dzīvi. [3/4]0

Sk.P. Lea

-Tev ir noslēpumi?-es pēkšņi nedomājot izšāvu. Tās Krisu aplauza pilnībā. Pat nesapratu kāpēc.-Nu, ir?-es turpināju, šoreiz apdomājot.

-Protams-viņš saņemot sevi rokās nopūtās tā, it kā tas būtu skaidrs katram bērnam.

-Kādi?

-Kā kādi? Domā es tagad tev tos stāstīšu?-viņš uzvilkās.

-Es domāju, vai nopietni, ko nezin pat tavi tuvākie un tamlīdzīgi.-pārlaboju viņa draudīgo toni.

-Nomierinājies- Kriss atbildēja-Jā, vispār ir. Kāpēc jautā?

-Tāpat, tu šķieti interesants-Sūds!!! Kāpēc es tā pateicu!

Viņš samulsa.-Interesants?

-Jā, starp citu, lai būtu vēl interesantāks, tev jāpielabo pie samaņas zaudēšanas-es iesmējos, lai gan nojautu, tikai nojautu, kas viņam ir lēcies. Un tā diemžēl ir mana vaina...

-Lea?-izdzirdēju mammas balsi. Abas ar Pegu jau labu laiku runā par to kā es Krisu atvilku atpakaļ mājās.

-Jā?-atbildēju jau skaļāk, nekā viņas balss.

-Tu pie Krisa?-viņa jautāja, bet ienākusi istabā samulsa-Vai, tu esi pamodies, Kriss.-viņa noteica ieraudzīdama, ka sēžu pie viņa gultas. Precīzāk, uz viņa gultas.[Lol]

-Jā, mamm, ko tu gribēji?-es pavēros viņā bez jebkādas īpašās sejas izteiksmes sejā.

-Es...mums jāiet mājās, mīlulīt-Stop! Mana mamma mani sauc par mīlulīti? Kopš kura laika?!

Samulsusi iepīkstējos-Labi, tūlīt.-piecēlos un pagriezos pret Krisu- Tad tiksimies...

-Labi-viņš vārgi noteica.-Rīt?

Sk.P./Kriss.

-Ok.-viņa noteica un pasmaidīja ar burvīgu smaidu. Mana sirds gandrīz pamira, to redzot.-Es rīt atnākšu tevi apciemot.-viņa noteica un izgāja pa āra pa durvīm. Viņa soļoja kā modele, lai gan kājās viņai bija kedas.

Naktī es nevarēju nedomāt par viņas brīžam auksto ādu. Saskaroties ar viņu es sajutu tādu kā elektrošoku, kas lika manām smadzenēm kustēties ātrāk. Viņa šķita ļoti mierīga, bet varbūt aiz miera slēpās kaut kas vairāk? Izskatījās, ka viņa nedaudz no kaut kā raustās, vai tikai man atkal, idiotam, tā likās?

Rīta saule sāka spīdēt man acīs, es neatcerējos, kā es iemigu, bet atcerējos Leu-skaisto meiteni, kas solījās atnākt no rīta mani apraudzīt. Tā iemesla dēļ es izmetos ārā no gultas, ieskrēju vannas istabā, lai sakārtotos un tad apģērbos. Nolēmu uzģērbt kaut ko stilīgu, bet reizē arī neuzkrītošu. Iemetos virtuvē, kur mamma jau šmorēja kārtējo brokastu mākslas darbu.

-Labrīt.-aizvien vēl nedaudz samiegojies uzsaucu mātei, patiesībā pamātei.-Kas šodien ir brokastīs?

-Ceptas, saplacinātas un samaltas olas-auč, labi, ka tas nav domāts savādāk.-ēdīsi?-es palocīju galvu un apsēdos pie galda. Māte uzlika brokastis man priekšā uz galda, tad apsēdās man iepretim.-Kā tu šodien jūties-viņa to izrunāja, it kā maniem vārdiem nebūtu nekādas nozīmes.

-Labi.

-Kas..-viņai bija kauns prasīt, to varēja redzēt. Vienmēr, kad mammai bija kauns viņa nedaudz raustīja valodu un vaigu kauli kļuva sārti...-Kas-viņa vēlreiz sāka jau drosmīgāk.-vakar īsti notika?-es nezināju, ko atbildēt. Nolēmu teikt, ko daļēji domāju. Visu es tāpat viņai nedrīkstu stāstīt, tad būtu jāpārstāsta visa dzīve.

-Mēs aizgājām uz lielajā, šūpolēm. Vārījāmies par daudzām lietām un tad man palika slikti...

-Tagad tev ir labi? Varbūt vajag aiziet pie ārsta?

-Nē, nekas. Tagad viss ir labi. Cikos īsti es aizmigu?

-Ap kādiem deviņiem vakarā. Kāpēc prasi, čabulīt?-mamma tagad uzvedās kā mamma.

-Nekas.-nolaidu acis no viņas sejas.

-Labi, es iešu uz darbu. Apēd brokastis. Ko tu šodien darīsi? Šodien snieg pirmais sniegs.-viņa pamāja ar galvu uz loga pusi.-Vai iesi ar zēniem pikoties?

-Nē, šodien es vēl laikam palikšu iekšā.

-Vai iesi pie Mērsonēm?- es nesapratu un parādīju arī tādu izteiksmi. Viņa izlaboja-Pie Learetas?-mani šokēja viņas vārdi. It īpaši tāpēc, ka viņa pieminēja Leas vārdu.-Kāpēc, lai es pie viņām ietu?

-Šķita, ka tā meitene tev patīk.

-Mammu!-nespējami, mana mamma uzskata mani par...

-Labi, es skrienu-viņa mani noskūpstīja un pieres. Es iebrēcos, jau skarbā balsī-Mammu! Man ir 16!-viņa pasmējās un izmetās ārā pa durvīm. Apēdu savas brokastis un domāju, ko darīt. es nespēju nedomāt par Leu. Viņas perfektais tēls manā priekša visu laiku rēgojās. Nolēmu nokāpt lejā pie viņas, bet tad koridorā uzmetu skatu pulkstenim. Fu**! Tikai pusastoņi no rīta! Viņa vēl guļ! Nu neko, būs jāpaskatās televizors.