samaitā manu dzīvi. [2]6

S.P./Kriss.

Necietu, ka mamma mani ved satikties ar kādām viņas stulbajām draudzenēm un viņu bērniem. Atkal. Viss jau ir noriebies. Vienkārši jau apnicis.

-Kriss!-mamma atkal sauca-Velcies šurp un saģērbies pienācīgi! Mēs iesim pie manas draudzenes un viņas meitas.

-Mamm!-es novaidējos. Sīči. Hey, varbūt šoreiz paveiksies un laimēsies nogrābt kādu smuku zaķi?

-Netielējies! Ejam!-mamma vilka mani līdzi ārā pa durvīm. Un lasīja man morāli, ko es neklausījos. Pie durvīm man uzmetās drebuļi. Mamma piezvanīja un jau pēc dažām sekundēm atvēra durvis kāda meitene. Viņa bija samērā skaista: ar blondiem matiem, nogriezti līdz pleciem, bet atstāti diezgan gari. Ar īsām džinsu šortām, baltu topiņu. Un, jā. Šoreiz mamma nebija nošāvusi greizi. Viņai augšdaļā arī nekas slikts nebija redzams. Pati arī slaida, sportiska, ar labu figūru. Smukulīte! Es nodomāju. Bāc, beidz, Kriss! Kas ar tevi notiek? Pag, viņas sajūtas. Tās ir savādas. Nesaprotamas. Un es jūtos pēkšņi vājš, bet es tak tikko paēdu. Tā nevar būt vaina. Vai var? Man vajadzēja transportēties? Vai varbūt transformēties?

Mamma atkal sāka savas meiteņu lietas runāt-apkampšanās, bučas un tā tālāk! Es neklausījos viņu sarunās, bet tikai meitenes izjūtās. Viņa šķita savādāka.

-Varbūt lai bērni grib iziet ārā?-dzirdēju kā mamma ierunājas. Bērni. Stulbums.

-Labi, es eju-blondā noteica un aizgāja vilkt kurpes. Es viņai sekoju, noteikdams, ka arī eju, netaisījos palikt kopā ar vecām bābām.

-Kur iesim?-skaistā meitene uzrunāja mani ļoti burvīgā balsī. Manas ausis nekad nebija dzirdējušas neko tādu. F***, Kriss, ko tu muldi?

-Nez, ko gribi?-es samulsu no meitenes sejas izteiksmes un acu krāsas. Es biju domājis, ka tikai man ir tādas acis...

Sarunu turpinājām pie šūpolēm, jo es atbildēdams automātiski, vairs nekontrolēju, ko daru. Biju apreibināts no meitenes.

-Tad ar ko tu īsti nodarbojies?-viņa man pajautāja.

-Es, šad tad ar kaut ko. Un tu?-negribēju piebilst, ka lielākoties visu esmu jau izmēģinājis.

-Es pašlaik nekur. Agrāk kaut ko..-viņa grima domās. Es centos tās noskaidrot, bet es pašlaik nevarēju, škrobe, ka ir ierobežojumi! Tad atkal pārgāju automātiskajā režīmā. Pat nesapratu, kāpēc. Pēkšņi es sabruku, kā no lielas alkohola devas vienlaicīgi.

-Kriss!!!-es dzirdēju Leas satraukto kliedzienu. Lai neuztrauktu viņu, piecēlos un izlikos kaut cik normāli.

Tad mēs sākām iet uz mājas pusi. Mana roka bija atbalstīta uz viņas pleciem. Viņa šķita tik auksta un silta vienlaicīgi. Spēcīga un vāja. Nesaprasta un neizprotama.

Pamodos ļoti noguris. Atvēru acis, bet sākumā neko neredzēju. Pēc tam, kad tās pierada, ieraudzīju blondos matus nozibam gar manas istabas durvīm.

-Lea?-es izmocīju. Viņa pussekundē bija klāt. Mans prāts nereaģēja.

-Jā?-viņa nemaz nebija aizelsusies.

-Kas notika?-mana galva drausmīgi sāpēja. Kā pēc ballītes.

-Tu sabruki. Iespējams, esi slims, lai gan man tā nešķiet...-viņa nepabeidza.

-Un kas tev šķiet,...-es arī apkusu ieraudzīdams viņas spodri violetās acis un sajuzdams viņas ādas aromātu. Viņa aplauzās. Nezināja, ko teikt, tikai ilgi vērās manās acīs, tad apsēdās man blakus uz gultas malas. Mēs tā skatījāmies viens otrā ilgu laiku līdz viņa ierunājās.