jāā, lūdzu, jauna nodaļiņa. ^^
-Spēle vispār bija savā ziņā garlaicīga-es atpakaļceļā sūdzējos Krisam. Abi jau gājām pa ceļu uz mājām, labu gabalu priekšā mūsu mammām.
-Jā, ja es tev nebūtu iedunkājis tu arī turpmāk būtu tā izrādījusies.-viņš jau atkal mani rāja par mazo izlēcienu ar bumbas iesišanu vārtos.
-Atdzīsties, tev vienkārši nepatīk, ka mūsu komanda zaudēja. Ar visu manu izlēcienu vai ne, bet tev gribējās pazoboties, ka tie ir nūģi, kas spēlēja pret mums. Lai gan tu labi zināji, ka viņi ir spēcīgāka komanda.
-Labi, varbūt tā arī ir. Bet, tev arī bija grūti, jo tu visu laiku zināji, ko viņi domā.
Es galīgi nesaprazdama papurināja galvu.-Kādā ziņā grūti?
-Tu zināji kāds būs viņu nākošais gājiens, kam domā piespēlēt utt. –piešķiebu galvu kā piekrišanu. Tiešām nav viegli spēlēt, ja zini, kas sekos. Tik par labi man būtu jāraksta kontroldarbs bioloģijā, kad neko neesmu mācījusies, man draud nesekmība un man priekšā ir atvērta grāmata ar vajadzīgo lapaspusi, kurā nedrīkst skatīties. Tas būtu tiešām pagrūti.-Bez tam pietika ar tavu izrādīšanos, lai tevi uzņemtu komandā. Tev tikai vajag vēl uztaisīt dzimuma maiņas operāciju.
-Ha, ha. Baigi smieklīgi. Toties tu mierīgi vari iet un pateikt savai mammai, ka esi vampīrs.
Kriss pacēla uzacis.-Viņa neticētu.
Pasmaidīju.-Tur jau tā lieta.
Tā arī nesagaidījusi atbildi, centos klausīties, ko divas bābas aizmugurē runā. Tā kā tā bija dārzkopība, mani pilnībā nekas neinteresēja. Centos arī citādi novērst savu uzmanību no Krisa. Ja godīgi, man viņš sāka jau piegriezties, jo nemitīgi man bija uz
viņu jāskatās vai jārunā vai vēl kaut kas jādara kopā kā, piemēram, tikko bija jāspēlē futbols. Tas tiešām ir apnicīgi, ka tu zini tikai vienu cilvēku ar ko tu vari runāt to lietu, ar ko nevari ar citiem, bet nevari atkal par neko sajēdz īgu arī. Es ar viņu nerunāšu šādus teikumus: “Vai cik tu seksīgi izskaties.!”, “Mēs tikko ar meitenēm tevi apspriedām” vai “Redzēji, tas džekiņš nesmuki bija saģērbies”. Pirmkārt, viņam tādas lietas neinteresē, otrkārt, tas būtu patizli.
Kriss jau bija nogriezies pa ceļu, garām otrajam veikalam “Bambim”( tā vismaz mana ģimene viņu sauc, bet es negribēju iet gar “graustiņu rajoniņu pašā ciemata centrā”. Protams, atkal, man jau nebūtu problēmas ne aizsargāt sevi ne arī mammas, ne arī pat Krisu ( šaubos, ka kāds viņam gribētu uzbrukt + viņš varētu sevi arī aizstāvēt, ja vien tas nebūtu ods. LOL!) pēc vajadzības. Šo necilo manu iegribu pēc, es aizgāju taisni. Droši vien viņi pat nepamanīja manu prombūtni. Ja arī pamanīja, es tāpat gribēju pabūt viena.
Es gāju aiz skolas, uz vietu, kur man patika būt ziemā, kad bija daudz sniega-ragaviņu trasi. Šādos laikapstākļos tur vēl neviena nebija. Bet arī kalniņš mani neinteresēja. Es noskrēju no kalna lejā, pārskrēju pāri volejbola, basketbola un mazajam futbola lakumam un atkal pa mazu kalnu augšā. Šoreiz es gribēju izmēģināt neordināru vietu, kur parasti gāju- sākumskolas jumtu. Tikusi augšā, skats mani diez ko neizbrīnīja. Galu galā, skolai ir tikai četri stāvi. Ja ir pabūts 67 stāvā, tad šis jau tāds knislis ir. Apsēdos uz skolas jumta malas.
Agrāk mani nekas vairāk neiepriecināja kā pabūt vienai, sēžot dīvānā ar labu grāmatu rokās, spilvenu zem muguras un pledu uz kājām. Ja mājās ir klusums, telefons nezvana un blakus stāv karsta kakao krūze. Lielā. Tas, manuprāt, bija tāpēc, ka biju izaugusi pamatā viena pati. Vecāki nemitīga šķīrās un salaba, tik daudz reizes, cik šķīrās, mēs pārvācāmies. Mani pieskatīja uz laiku krustmāte, uz laiku brālēns, ome, vai vēl kaut kāds, kas toreiz pa rokai gadījās. Vecais dzēra, tāpēc mājās vienmēr bija jandāliņi. Tā nu es maziņš un bezspēcīgs cilvēciņš būdams vienmēr sēdēju viens un darīju kaut ko savā nodabā. Galvenokārt man tas riebās, jo man nebija draugu. Bija, bet uz laiku. Citi bija izmantotāji, kas sauca mani spēlēties tikai tad, ja tev ir jaunas un foršās rotaļlietas. Ar lielajiem (tādiem, kas toreiz bija manā tagadējā vecumā) nevarēji, jo biji “sīkais un nederīgais traucēklis”. Tāda lielos vilcienos bija mana vientulība bērnībā.
Bērnība. Cik ilgi tā ir? Līdz 18 gadiem? Tad, kad jūties pats pieaudzis? Ja otrs variants, tad es jau kādu laiku esmu pieaugusi. Tas varēja notikt 7.klases laikā. Ja tevi klasē visi apsaukā un neliek mieru visādi citādi apbižojot, tu sāc pāraugt tos. Ir labi apzināties, ka tu zini, ka tas vairs tavam vecumam. Tāpat kā vientulība un grāmata. Tāpat mēdzu šad tad tā darīt, bet tam vairs neatliek laika. Vienmēr kaut kas kaut kad ir jādara, vai arī es neesmu viena tad, kad to visvairāk vēlos. Tāpat kā ir ar draugiem. Cik man tagad ir palikuši draugi? Ja ieskaita Krisu- viens. Ja nē-tad sveiki Gauja, plūsti plaši.
Sāku tirināt kājas, pēc tam knaibīt plaukstas. Tad vēroju cilvēkus un viņu domas. Dažiem, kuriem ir stiprāki un pie sevis tuvāki “loki” tos ir grūtāk nohipnotizēt. Ir arī tādus, ko nevar vispār, piemēram, mani. Tādus cilvēkus es tagad vai nu ar piepūli, vai arī vispār nedzirdu. Es negribēju nekādi pārpūlēt savas smadzenes, tāpēc klausījos, tos, kas ir tuvāk un viegli sasniedzami.
Vispār man ļoti patīk ielīst cilvēku galvās. Tas ir tik jautri! Atkal, protams, ja tev ir labs garastāvoklis pašai. Citādi jau nekāda prieka nav klausīties, ka kādam labi iet, ja tev pašai ir sūdīgi. Viens no visvairāk kaitinošajiem iemesliem, kāpēc man nepatīk klausīties ir tās stulbās ļautiņu fantāzijas. Kā var būt tik...tik...perversi. Tas ir pretīgi. ja viss, ko viņi domā piepildītos, būtu tāds haoss, ka pat ne Grieķu smukiņie dievi
nespētu to salabot. Tad būt jāizvēlas kā domas piepildīt-sieviešu, vīriešu vai neitrālo. Es izvēlētos neitrālo. Suņu fantāzijas ( kaut vai es viņas nesaprotu) būtu labākas.
