.......
Bija parasts pavasara rīts. Saules stari spoguļojās pret istabas sienu un spieda acīs tā,kap ar vēl desmit minūtēm miega varēja aizmirst. Annija lēnām un gurdeni pieslējās kājās, izslēdza datoru, jo bija līdz vēlai naktij skatijusies filmu, un devās vannas istabas virziena, pat nepaskatijās pulkstenī. Pēc minūtēm desmit viņa bija gatava. Tēvs kā vienmēr jau bija darbā, un māte noliekot brokastis uz galda, arī aizsteidzās, uzspiežot ātru buču uz pieres. Viņas vecāki vienmēr strādāja. Vienmēr.
Jauki, atkal grauzdiņi ar sieru. Likās jau, ka gadu neko citu brokastīs nav dabujusi. Annija aši paēda un uzģerba jaciņu, jo zināja, ka Mārīte tulīt būs klāt. Un viņai bija taisniba. Mārīte ne zvanija, ne klauvēja un bija jau virtuvē, viņām tā bija pieņemts.
-Vai šovakar iesim pie Edgara uz ballīti? – Satraukti jautāja Mārīte. Viņa bija klusa un kautrīga. Bez Annijas vai bez viņas piekrišanas viņa nespertu ne soli. Taču Edgars viņai patika. Un Annija to zināja.
-Vai tad ir jau piektdiena? – Izbrīnīta jautāja Annija.
-Dumiķīt, ir taču sestdiena. Tu nu gan pa mākoņiem lido. Ha ha. – Mārīte nedaudz ļauni iesmējās un pasmaidija ar savu supermīlīgo smaidu.
-Aj, Tu taču zini, visa tā situācija ar maniem vecākiem...nav brīnums, ka dienas neatceros.-
Mārīte ātri apskāva Anniju. Viņa īsti nezināja, kas notiek starp viņas vecākiem, taču zināja, ka kautkas nav kārtibā. Viņi strīdējās ar vien biežāk un arvien skaļāk.Meitenes čaloja, nepamanot, ka vakars jau klāt. Ja viņas gribēja ballītē izskatīties satriecoši, viņām vajadzēja sākt gatavoties, ko viņas arī darija.
-Cikos īsti viss tur sākas pie Edgara?-
-Edgars teica, ka deviņos- Mārīte to skaidri zināja. Pulkstens jau bija divdesmit pāri deviņiem.
-Aizejam uzpīpēt un tad jau iesim.- Annija teica un stūma Māriti uz balkona pusi.
Ir pagajusi pusstunda un viņas jau ir klāt. Izskatās, ka ballīte jau iet pilnā sparā. Un tur jau nāca Edgars. Edgars bija stalts, ar tumšiem matiem un tik zilām acīm. Viņš vienmēr bija mīlējis Anniju, bet meitene nespēja to pateikt draudzenei, un kāpēc gan, ja jau viņai pašai pret Edgaru nekādu jūtu nebija.
Edgars nāca taisnā virzienā pie mums. Es jau sāku izdomāt kādus aizbildinājumus, lai nebūtu ar viņu jārunā, un viņi varētu palikt divatā.
-Sveikas meitenes!- Edgars pasmaidija ar savu žilbinošo smaidu –Vooou, Mārīt, Tu izskaties satriecoši, varbūt pa kādam dzērienam? Piedod Annija, ka nolaupu viņu. Izbaudi vakaru, ok?
Neveikli pamāju ar galvu, un apstulbusi apsēdos uz dīvāna. Kas tikko notika? Viņš pēkšņi būtu iemīlējies Mārītē?. No otras puses atkal biju priecīga par Mārīti, jo apjautu kā viņa šobrīd jūtas. Bet likās tas viss aizdomīgi. Nu jau biju attapusies, un vēros apkārt, lai aplūkotu šodienas publiku, līdz sadzirdēju klusas ģitāras skaņas. Es izgāju kāpņu telpā un tās kļuva skaļākas, es sekoju melodijai. Tā bija tik vilinoša...
