princese. [4]7

Pēc daudziem, daudziem gadiem.

- Mīļumiņ, paņemsi mani pēc darba? - es piezvanīju Sandim.

- Jā, labi, saulīt. Gaidi, būšu precīzi 19:00 pie tevis, bučas! - viņš mīļi atbildēja un nolika klausuli tāpat kā es.

Mēs ar Sandi iepazināmies pirms trīs gadiem. Jau trīs gadu laimīgi esam kopā. Nākošgad mums būs kāzas. Esmu nepārspējami laimīga!

Tikai ir viens bet. Es nevaru aizmirst Mariju un viņas bērniņu. Stāsts ir īss par viņu.

Savulaik bijām labākās draudzenes, tad viņa nocēla man puisi. Mēs pārstājām kontaktēties. Viņi dzīvoja laimīgi, un tas bija viss ko varēju viņiem novēlēt - laimīgu dzīvi. Tas piepildījās līdz kādam brīdim. Vienu dienu, viņa man piezvanīja un palūdza satikties. Es todien nevarēju, jo man bija konference. Viņa vienkārši nometa klausuli. Nu labi. Viņa tāpat ir pagātne, ko tur vairs..

Un vēlāk es redzēju viņu. Todien es gāju ar kājām uz mājām. Manas mājas nav tālu, bet tuvu arī ne.

Viņi gāja rociņās. Abi smaidīja. Arī es pasmaidīju par viņiem, un turpināju savu ceļu. Mājās pastāstīju ko redzēju un Sandis tikai pasmaidīja un apskāva mani.

Viņš zināja, ko Krists man nodarīja, jo viņam tas bija jāzina. Tikai par bērnudārza ainu es neteikšu nevienam, neko, kā mazā meitenīte man teica.

Abi aizgājām gulēt un ātri aizmigām. Tikai man bija kāds sapnis.

Sapnī es biju Marijas vietā, un staigāju ar punci un Kristu. Šobrīd, tas likās nežēlīgākais murgs kāds vien man ir bijis.

Pamodos sviedraina un devos dušā. Bija 6:50 un tūlīt arī Sandis celsies pēc desmit minūtem.

Kad izgāju no dušas, Sandis jau bija pagatavojis kafiju, paspējis ieiet otrā dušā un pulkstens jau rādīja 7:24. Darbā jābūt 8:30. Par cik vēl ir daudz laika, ar kafiju rokās abi sēdējām, skatījāmies ziņas. Jauna nekā nebija, jo šī pilsētiņa ir klusa un bez nekādiem trokšņiem.

Izdzēru kafiju, nomazgāju krūzes, saģērbos un devos uz izeju. Sandis bija tualetē, bet es paķēru kādas konfektes līdzi.

Sandis mani aizveda uz darbu un uz atvadām iedeva buču un brauca uz savu darbu.

-No Marijas skatapunkta.-

Viņa mūs vakar redzēja un smaidīja. Tātad ir samierinājusies. Tikai žēl, ka viss nav tā, kā izskatās. Mēs abi ar Kristu esam sākuši lietot alhakolu. No skolas mani izmeta 9. klasē. Koledžā, augstskolā neesmu gājusi un laikam arī neiešu. Vārdu sakot, mana dzīve ir vakars uz ezera.

Labi ka vismaz Krists izmācījās un strādā. Mums vismaz ir nauda.

Es lietoju narkotikas, praktiski katru nedēļu. Es pīpēju zālīti, dzerstos un mauķelējos. Krists neko nesaka un pat ja teiktu, man ir pilnīgi vienalga.

Todien, kad zvanīju viņai, es gribibēju viņu nogalināt. Es nezinu kāpēc, vienkārši gribēju.

Bet tagad es to negribu vairs, pēc viņas vakardienas smaida par mums.

Man ir bērns no Krista un es to negribu. Abortu par vēlu taisīt. Un iepriekšējās pazīmes nebiju ievērojusi dēļ dzeršanas, pīpēšanas vai vēl kaut kā tāda.

Pēc gada.

Mans bērniņš jau ir piedzimis. Tam iet trešais mēnesīts un mamma palīdz viņu uzturēt, savādāk viņš jau sen nomiris būtu. Man viņš ir nasta, Kristam vienkārši vienalga. Viņš pat nezina kā viņu sauc. Puiku sauc Kārlis. Viņš ir kaulains jo dabūn maz ēdiena. Cik varam, tik dodam.

Man nācās atteikties no narkotikām lai viņu uzturētu.

Bet vienu dienu, man tas pieriebās. Visi gulēja, bet es gribēju narkotikas. Gribēju savu devu. Es aizgāju uz virtuvi. Paņēmu nazi. Aizgāju līdz mazulīša istabiņai. Piegāju pie gultiņas un viņš saldi jo saldi gulēja. Ideāli. Aiztaisīju muti un sāku griezt.

-No Stefānijas skatapunkta.-

Darbs ir grūts pēdējā laikā, bet man tas iet viegli. Es vakarā visu izdaru, bet eju gulēt līdz ar to vēlu un knapi pieceļos. Sandim ir atvaļinājums. Nākoš nedēļ arī man tāds būs. Laikam tāpēc arī ir grūts darbs, ka drīz būs atvaļinājums

Vakarā eju atkal mājās, viss ir kluss un tumšs. Ir rudens. Visur skaistās, krāsainās lapas.

Esmu atnākusi mājās, un Sandis malko aliņu. Uz letes ir vēl viens, ko paņemšu es. Šodien ir piektdiena un mans atvaļinājums sāksies rīt vakarā. Pārbaudu miskasti, un tur nevienas tukšas bundžiņas nav. Malacis. Daudz nedzer.

Ierāpos viņam klēpī, malkojām abi aliņu un skatījāmies vakara ziņas.

Ziņu stāstītājs teica;

- Vakar, jeb šodien naktī, ap pulksten 4:55 Marija Stehonovičeva ir nogalinājusi savu 3 mēnešu jauno bērniņu nogriežot tam galvu. Sīkākas detaļas netiek teiktas, jo ir pārāk pretīgas. Sievietei piespriests nāvessods ar elektrošoku pirmdien 10:00.

Es sāku raudāt un Sandis mani mierināja. Tas pareģojums ko teica meitenīte bērnudārzā, piepildās.