- Kas tad nu? - praktiski iebļāvos pa visu māju.
- Taisies vaļā, nu! Sūds! - atkal iebrēcos.
Māte ejot uz darbu, aizslēgusi durvis uz trešo strīpiņu. Tātad, kā saka, i`m stuck. Jauki.
Aizgāju uz vannasistabu noņemt kosmētiku, ja jau nekur neiešu un atsprāgu soļus divus atpakaļ un atsitos ar muguru pret sienu. Spogulī biju es, ar tās meitenītes seju. Viņa kaut ko teica, bet nevarēja dzirdēt, tāpēc lasīju no lūpām;
- Tu.. nevienam.. nevar.. nedrīksti.. tētis.. nē. Teikt.. neko. Tu nevienam nedrīksti teikt neko? - beidzot izburtoju.
Meitenīte pamāja ar galvu un pazuda. Atkal biju es, tikai es.
Es sapratu viņu. Es nevaru teikt, jo domās ka esmu jukusi, jo no kurienes man šāda informācija? Ja kādam to teikšu, kaut vai mātei, mani iemetīs psihonamā.
Noslīdēju gar sienu uz flīzēm un apgūlos. Es nezināju ko darīt. Es gribu glābt bērniņu, kas būs viņas puncītī, bet vai man tas izdosies pēc vakardienas? Vai es spēšu viņai kaut garām paiet, nepasakot neko rupju?
Lai paliek. Nokāpu lejā, sameklēju telefonu un uzzvanīju mātei. Viņa pacēla pēc trešā signāla; - Jā, saulīt? - māte atbildēja ar mīlīgu pieskaņu. Laikam blakus bija direktors vai kas tāds.
- Mammu, tu aizslēdzi durvis uz trešo strīpiņu, es nevaru tikt ārā, - noburbulēju.
- Vai! Piedod saulīt! Pēc 20 minūtēm būs atpūtas laiks un es atbraukšu, atslēgšu tevi, labi?
- Jā, labi, tikai centies pēc iespējas ātrāk. Es gribu ēst, - nācās sameloties lai viņa ātrāk atbrauc. Bet kāpēc man viņu tik ātri vajag, ja jau es neko nevienam neteikšu?
- Labi, tev ko atvest? Čīzburgeru, kokteilīti vai picu?
- Popkornu, neuzceptu.
- Labi, gaidi saulīt, atā! - es jau gribēju teikt atā, kad viņa jau nometa.
Mana māte strādā slimnīcā, tāpēc droši vien, viņai bija jāsteidzas glābt citu cilvēku dzīvības. Tas ir vienīgais kas man ir no mātes - vēlme glābt citu dzīvību.
Apsēdos dīvānā, ieslēdzu televizoru, pa kuru rādīja kaut kādu filmu un domāju, ko darīt. Vienīgā izvēle - laikam neko, vienkārši dzīvot un ļaut visam notikt, tā, kā tam paredzēts.
Biju aizskatījusies filmu, kad māte atslēdza durvis un ieskrēja mājā. Es uzreiz sapratu, ka nedrīkst kavēt viņu un viņai jāsteidzas uz slimnīcu.
- Mammu, veiksmi! Tu to vari! - es pateicu, kad viņa skrēja ārā un viņa atskatoties pasmaidīja.
Māte bija uzmetusi uz letes divus popkorna maisiņus, neceptus, kā palūdzu un nutellu ar maizi. Man saskrēja siekalas mutē, jo tiešām neko nebiju ēdusi un ķēros klāt.
Vispirms uzcepu vienu popkorna maisiņu, kurš bija ar sieru un uztaisīju piecas maizītes.
Gāju uz istabu, noliku visu uz galdiņa, un uzliku filmu `Project X`, lai būtu jautrāk. Sāku skatīties filmu un žļambāju maizītes ar popkornu.
Kad filma bija pusē, pirmais popkorna maisiņš bija jau vēderā. Apstādināju filmu, atkal uztaisīju maizītes, tik pat, kā iepriekšējā reizē, jo šķita, ka neapēdīšu vairāk, un iemetu mikroviļņu krāsnī otru popkornu, kam nebija garšas, kā pirmajam.
Viss gatavs, es eju skatīties filmu un ēdīšu. Jūtu, ka būšu pieņēmusies svarā par 10 kilogramiem. Pasmējos.
Filma beidzās un pēc divām minūtēm atbrauca māte. Viņa bija noskumusi, tātad skaidrs. Viņai neizdevās. Žēl. Arī es uzreiz noskumu. Tā pat bija arī ar manu tēti. Arī viņu māte nespēja glābt. Novācu galdu un devāmies gulēt. Bija 23:48 un rīt es iešu uz skolu.
