Pagaišo reizi biju nolēmusi parādīt jums kāda puiša rakstītus vārdus :) Nolēmu turpināt sēriju un beidzot publiskai apskatei izlikt kādu savu darbu... Protams, raksturīgi meitenēm es rakstu abstraktāk un mēdzu vairāk lidināties mākoņos :P Bet darbs nav veltīts imaginārai personai... :) Un tā - ar cerību, ka tas kāds šo neatradīs, un jums patiks - gualja:
Mīlestības vēstule nekam
Sveiks, mans lielais, sirdī mītošais nekas!
Vai redzi, kā pārslas noklāj lapas, kas vēl nesen bijuši pumpuri?
Vai zini, ka lapas kā mazi bērni, kas nevēlas doties uz čučumuižu, pretojas sniega segas smagumam un žēli īd?
Bet tās skumst klusi, jo tām bail…
Tām bail, jo zem gultas un skapī slēpjas mokšķi…
Tās negrib atdot segu pavisam, jo pār galvu uzvilkta tā sargā… bet smacē.
Un tās ar skumju smaidu atceras pumpuru gadus, kad tās zināja sapņot vien par mūžīgu sauli un nezināja sniega.
Bet tagad klusi to sānus skar pārslas -
Kāds pārplēsis rozā mākoni pušu… un tas biji tu.
Bet tīši vai nē?...
Šis jautājums lapām ir pēdējā barības viela…
Ja laika ziņu vīrs solīs ciklonu, tad tās ātri vien paliks par zemi, tās mirs, bet nemirs velti… Tās mirs kā zvaigznes, dodot iespēju jaunai dzīvībai.
Bet ja ne? Ja lapu tu paņemtu plaukstās un ienestu siltumā, ieliktu mīļākajā grāmatā, lai ir mūžam (vai pāris gadiem)?
Bet diez vai tu to atradīsi tagad zem sniegiem…
Un drīz jau tā nebūs vairs lapa…
