pasaules un cilveku eksistences mērķis.3

Šodien pēc filmas ‘’life after people’’ un vēl šāda tipa videomateriāla noskatīšanās manī aizsākās pārdomas par pasaulē pastāvošo kārtību no relatīvisma aspekta nevis pēc vispār pieņemtā absolūtisma skatījuma, kā to mēdz novērtot vairums apkārt esošo cilvēku .
Sāku pārdomāt par cilvēcas, tajā skaitā arī savu eksistenciālo jēgu. Kāds bija mērķis mūsu patāvēšanas aizsākumiem, un vai tas tomēr neizrādijās par vienu lielu kļūdu, ko bija pieļāvis vispastāvošās kartības existences radītājs. Manī bieži vien iekšēji rodas dusmas, nievājums pret cilvēces tik ļoti lielo ierobežotību, nevarību,bezpalīdzību, pret to haosu ko tā atstāj aiz sevis. Jo cilvece vairāk turpina attistīties, vairāk jau tehnoloģiski, jo lielāku un nesavācamāku bardaku tā aiz sevi atstāj. Ar katru dienu redzu un jūtu kā daba un cilvēku pašu izdarītais vēršas ne tikai pret pašiem bet arī pret visu dzīvību kopumā, cilvēki un dzīvnieki visā pasulē sāk iet bojā dabas katastrofās un mistiskos neizskaidrojamos apstākļos ko zinātnieki un visi pārējie sevis mierinātāji skaidro kā ciklisku parādību un mierina sevi, ka drīz jau viss būs sākotnējās sliedēs. Rodas tāds iespaids, ka ar katru pastāvēšanas mirkli, cilvēku skatījums kļūst arvien šaurāks un drīz vien tie jau vairs neredz kur paši liek savu kāju, tādējādi kļūstot vēl ierobežotāki un bezpalīdzīgāki. Katrs indivīds domā tikai par sevi un par savu labumu, kam viņam uztraukties par globālām problēmām, viņam taču tagad ir labi un ja arī pakaļa sāks svilt, tad gan jau kko izdomās un beigās līdz ar nagiem uz kādu laiku nodrošinās savu existences iespējamību. Kas tur notiek ar pārējiem, nu gan jau paši kaut kā izķepurosies. Kam gan ir kāda interese ko atstāsim nākamajām paaudzēm, vai sliktākajā gadījumā tiem kas dzīvos pēc mums kad cilvēce nonāks pie pašas radītā iznīcības sliekšņa. Viss tiek radīts uz vienu īsu mirkli, kas pēc gadiem 10 vai nozīmīgākās lietas gadiem 100 izzudīs neatstājot par cilvēci nekādu informāciju, kaut vai tapēc lai kāds cits mācītos no mūsu kļūdām un neatkārtotu tās vai vismaz apzinātu ka kādreiz šāda civilizācija, lai arī ne tuvu ideālai, taču ir dzīvojusi.