Un tātad, pavisam oficiāli - beigas.
Kapi mani vienmēr ir biedējuši, it īpaši pēc mammas nāves. Tā ir vieta, kur atgriežas atmiņas par to, kas bijis. Par to, ko vairs nevar izmainīt.
Tagad es cenšos saņemties, lai izietu cauri lielajiem, melnajiem metāla vārtiem. Balto rožu pušķis manās bālajās rokās dreb, un man nākas saņemties, lai neaizsviestu to pa gaisu.
Ir kluss rīts. Saule jau ir uzlēkusi, taču apkārtne ir diezgan tumša. Varbūt tāpēc, ka visapkārt ir koki, kas apēno šo baiso vietu.
-Hetera?
Es noriju asaru kamolu, un pagriežos pret runātāju. Teilors, ar sarauktām uzacīm, lūkojas man acīs.
-Mēs varam iet atpakaļ.
-Nē.
Ir pagājis gads, kopš mamma nomira, un nu es vēlos viņu apciemot. Nē, es nevēlos. Man vajag viņu apciemot.
Kad mēs nonākam pie nelielā, baltā pieminekļa, uz kura vēl ir pāris sakaltušu ziedu, es nevaru pacelt acis, lai palūkotos uz iegravētajiem vārdiem. Es paslēpju seju pie Teilora žaketes atloka, un ieelpoju stipro odekolona smaržu. Man jānomierinās. Puisis apliek man ap muguru roku.
Un tad es pagriežos ar seju pret kapu.
-Lilija Viljamsa. Tūkstoš deviņi simti septiņdesmit trešais – divtūkstoš divpadsmitais, - nočukstu. Tik pazīstami vārdi, tik nepazīstamā formā. Pagātnes formā, pie kuras es vēl nespēju pierast. Es pieliecos un veros baltajā akmenī, kurš ir satumsis.
-Sveika, mammu, - nomurminu, valdīdama asaras. Jūtu, kā Teilors pietupjas man blakus un uzliek uz pleca roku.
Tā mēs sēžam labu brīdi. Es pat nemēģinu apvaldīt asaras, kas plūst pāri vaigiem, un Teilors, nezinādams, ko lai dara, izņem man no rokām ziedus.
Es pieceļos kājās, noslauku asaras un palūkojos tālāk. Kapi ir tukši. Es ar skatienu slīdu pāri pieminekļiem, līdz manas acis aizķer kāds vārds. Valfora. Es pasperu soli uz priekšu, un skatienam atklājas pilnais vārds. Anna Valfora. Es uzlūkoju Teiloru. Puisis jau gatavojas likt ziedus uz kapa, kad es klusi pasaucu viņa vārdu.
-Pagaidi. Iedod man, lūdzu, divas rozes, - nočukstu. Teilors, lai gan samulsis, tomēr paklausa. –Un tagad – nāc līdzi.
Kad Teilors ierauga, kur mēs ejam, viņš satver manu roku un bailēs ieplestām acīm mani uzlūko.
-Hetera, nevajag…
-Vajag. Tieši tāpēc – vajag.
Lai gan man uz vaigiem vēl ir asaru pēdas, skumjas sirdī ir mazinājušās.
Kad apstājamies pie kapa, Teilors aizgriežas.
-Teilor, - uzlieku roku viņa plecam.
Puisis pagriežas atpakaļ. Acīs ir asaras, bet viņš neraud.
-Nevajag, - viņš nomurmina.
-Nē. Vajag. Tieši tāpēc, ka viņa ir te, bet es – tev blakus. Es tev ticu. Tu mani mīli, un es tevi arī, es to zinu.
Es uzsmaidu puisim, un tad, vēl mirkli kavēdamās, uzlieku uz kapa divas baltās rozes. Uz pieminekļa ir arī teikums, kuru izlasot, man pārskrien viegli drebuļi.
‘’Jo īsta mīlestība nemirst.’’
Un tad, kad es atkal paceļu skatienu pret pārējiem kapiem, tikai uz mazu brīdi es pie vārtiem redzu sievieti. Uz brīdi man liekas, ka tā ir Emīlija, bet tad es atkal paskatos uz kapakmeni, uz kura ir fotogrāfija ar blondu, neizsakāmi skaistu meiteni.
Ar Annu, kura tagad stāv pie vārtiem, un viegli piešķiebusi galvu, mūs vēro.
***
Un jā, beigās man pavisam oficiāli kaut kas nojuka. It kā tā tas viss arī bija domāts, bet it kā arī nē. ;dd
Un es izdomāju nosaukumu:
Beigu sākums.
Paldies jums visiem, visiem, visiem, ka lasījāt, ceru, ka jums patika. : ))))
