Es jau zinu, kad solīju tikai vakarā, bet sanāca uzrakstīt jau tagad. Atvainojos par kļūdām.
Visi apgalvoja, kad Marijai piemīt intuīcija. Varbūt pateicoties tieši tai, viņa uzzināja, kad man patīk Markuss. Pirms vēl biju tajā kādam atzinusies, arī pati sev. Tiesa gan, dažreiz es pārspīlēju ar sarkastisku attieksmi, - bet tikai tad ja mani kāds tiešām interesē. Citos gadījumos varu būt jauka un draudzīga- kā jau pienākas. Marija saka: tas nozīmē, kad nejūtos droša. Iespējams, viņai ir taisnība, es nezinu.
Dažas minūtes pēc izbraukšanas no Kristas pagalma mēs pabraucām garām Liepājas slimnīcai. Pateicu Markusam, kad es tajā strādāju.
-Esmu brīvprātīgā māsiņa, turklāt tur arī dzimusi, - piebildu.
- Jā? Es arī. – Maikls atzinās.
- Kurā mēnesī? Varbūt bērnistabā gulējām viens otram blakus?
- Varbūt.
- Ē... es esmu aprīļa meitene.
Zagšus uzmetu puisim skatienu. Viņa profilam nebija ne vainas, bet varēja redzēt, ka deguns ir lauzts ne vienu reizi vien. Maikla mati man atsauca atmiņā Marijas zelta retrīveru Reksi. Tas bija tieši tādā pašā krāsā.
Markus devās lejā pa kalnu uz jūrmalu.
-Es te mēdzu pavizināties.
Iztēlojos viņu uz Honda XL 70. Pašai par šo iedomu nācās pasmaidīt.
-tev ir jaukas vaigu bedrītes. – viņš teica.
- Tencinu, - mūsu ģimenē tādas ir visiem.
Markuss novietoja auto, un mēs izkāpām laukā. Lauks bija vējains un auksts, kaut arī spīdēja saule. Mēs aizstaigājām līdz pašai jūras malai. Sāku salt. Markus paņēma saujā akmentiņus un ielidināja tos ūdenī.
-Ko darīsi nākamgad?
-Došos uz koledžu.
-Kur?
-vēl īsti neesmu izlēmusi. Un tu?
- vēl arī nezinu.
Markuss saņēma vienu manu roku, novilka no tās cimdu un iebāza savā kabatā. Rokās saķērušies, mēs gājām gar jūras krastu.
-Es vēlētos, lai uzsnigtu. – viņš sacīja, saspiezdams manus pirkstus.
- Es arī.
-Tu slēpo?
-Nē.. Man tikai patīk sniegs.
- Es dievinu slēpošanu.
-Es protu braukt ar ūdensslēpēm, - palielījos.
- Tas ir pavisam kas cits.
- Vai tu to labi proti? Es domāju – slēpot?
- Tā varētu teikt, varbūt iemācīt arī tev?
-Slēpot?
-Jā.
-Tas būtu jauki.
Tā mēs jauki staigājām un runājāmies līdz Markuss ielūkojās pulkstenī un teica:
-Mums laiks posties atpakaļ.
-Jau?
- Ir pāri diviem.
Man klabēja zobi, un es zināju, ka mani vaigi no vēja ir koši sarkani. Tomēr daudz nesatraucos. Tētis saka: tā es labi izskatoties, ļoti veselīgi. Kad bijām iekāpuši mašīnā, es berzēju plaukstas, lai varētu sasildīties, taču Markuss nevarēja iedarbināt auto.
