Piektdiena.
Kārtējā haļava fizikas stundā. Skatamies kaut kādu filmu par elektromagnētiskajiem viļņiem vai kaut ko tādu.
Skolotāja domā, ka mums visiem tas ļoti interesē, bet viņa maldās. Visi mēģina sazīmet plānus vakaram, jo ir taču Piektdiena, vajag normāli atpūsties no skolas un tā tālāk. Man, ja godīgi, vienalga, man galvenais ir Dārta, čomi un normāls kāsis.
-Eu, tev tak dzīvoklis brīvs, ja?
-Nu, brīvs. A kas?
-Tauta un preces sazīmētas, vajag vietu, kur atpūsties.
-Okay, nākam pie manis.
-Labaāāāis!
Tā ir katru Piektdienu. Visi "atūtas pasācieni" norisinās pie manis pilsētas dzīvoklī, kur es dzīvoju, kamēr jāiet skolā.
Nu, pie manis, tas ir pie Nika, parasta devītas klases skolnieka, kura dzīve vairāk vai mazāk ir tāda, kā visiem. Patīk uzspēlēt kontru vai Skyrim, patīk satusēt ar čomiem. Patīk rakstīt mūziku. Un patīk Dārta. Dārta ir mana meitene. Skaista meitene. Nejauka, bet skaista.
Zvans. Eju laukā no klases, un mani jau gaida. Mani gaida Valts un Kārlis, mani čomi, jeb kā saka meitenes "labākie draugi". Ritīgi čaļi, arī viņiem patīk kontrs, Skyrim un mūzika. Bet viņiem nav meiteņu, jo viņi neko nejēdz no tādas lietas, ka patikšana. Viņiem galvenais ir pamīcīties, viņi neprot rūpēties.
-Davai, Valt un Nik, bastojam to vācu valodu?
-Vari bastot, man tāpat līdz vakaram nebūs ko darīt.
-Kā tad, tu jau labāk sēdi skolā pie Dārtas, nevis nāc ar mums kontru kapāt, ja?
-Jā, labāk daru tā.
-Mēs ejam prom, tiekamies pie tevis vakarā, turies.
-Davai, lasaties.
Es patiešām labāk sēžu skolā ar Dārtu, jo man viņa patīk. Bet es nezinu, vai es viņai patīku tik ļoti, cik viņa man. Viņa saka, ka mani mīl, bet labāk iet ar citiem pastaigāties un tusēt, nevis pie manis ciemos. Viņa ir īpaša, bet man patīk.
-Da labi, kā man tā debīlā šmara riebjās. Atkal Ričards pie viņas aizgājis sēdēt, ciest nevaru to kuci.
-Bet tu tak vari sēdēt ar Niku, jūs tak esat kopā, ne?
-Varēt jau varu, bet es gribu ar Ričardu sēdēt. Niks tāpat neapvainosies.
-Mhm.
Es ienāku klasē, un Dārta sēž manā solā, es priecājos. Man patīk tās reizes, kad mēs sēžam kopā, kaut gan tas ir reti. Zvans noskan, skolotāja kaut ko bubina vāciski, bet man vienalga. Es sēžu ar Dārtu, un viņa tur manu roku.
-Šovakar atkal pie tevis, ja?
-Mhm, Valtam ir desmit grami un Kārlim tētis naudu atsūtīja, būs kodiens.
-Atkal tu pīpēsi zāli?
-Tikai mazliet, es apsolu.
-Man nepatīk, ka tu pīpē.
-Tu drīksti, es nē?
-Es nedaru to tik bieži, cik tu. Tu pīpē katru dienu!
-Mhm. Atkal sākās.
-Redzēšu tevi ar kāsi, un starp mums viss būs cauri.
-Ko?!
-Jā, davai, es eju pie Elēnas sēdēt.
Tā notiek pirms katras ballītes. Dārta man lasa morāles par to, ka zāli kurīt ir kaitīgi, kaut vai pati vien kūpina. Es neesmu atkarīgs, bet viņa vienmēr psiho ne par ko. Kaitina.
Velkos uz dzīvokli, Dārtu nepavadīšu, viņu pavada Ričards. Besī laukā, bet neko nepadarīšu, ne jau viņš uzprasās, bet Dārta. Neiešu tak rubīties ar draugu.
Jāuzspēlē ģitāru, tad jau var ķerties pie kārtošanas un gaidīt vakaru. Ceru, ka Dārta neatnāks, jo šodien toč vajag kāsi. Un pat ja viņa atnāks, kurīšu, viņa man nav māte, un nenotieks ko man darīt, it īpaši, ja pati to dara.
