Tu gaidi manu īsziņu, gaidi manu zvanu
Saki mani mīli Tu un pat atbraukt vari
Man nav laika – pienākums atkal, jā
Iespējams, ienākšu vakarā. Sazvanās
Tiekamies Krastmalā un Tu asarās
Izsaki piezīmes banālas. Nu atkal sākas
Es māku atvainoties, Tu māki piedot
Es daudz ko apsolu, roku pie sirds liekot
Tev par to ir viedoklis, bet Tu tici man
jo Tu mīli mani, lai gan zini mani
Kompromisi, skūpsti un apskāvieni
Piedod, Es nevēlos Tevi atstāt vienu
Tik sakrāls miers, bet man jāiet jau
Lūdzu, man iet ļauj. Neko nejautā
Tiksimies, ja Tu gaidīsi to
Bet Tev apnika gaidīt un laiks mainīt lomas
Tu kaut ko gaidi. Es kaut ko gaidu
Mēs klusējam. Neko nesagaidām
Ja vēlies tikties tikpat, cik vēlos Es
Atsūti īsziņu ar vienu vārdu – “Yes”
Stāvu pieturā nomākts savās vienmuļās domās
Nav neviena uz zemes, kas būtu vientuļāks šonakt
Tik daudz cilvēku, bet man vajag tieši pie Tevis
Jo eņģeļi nav bieži uz zemes
Jau trīs naktī. Mēģinu rakstīt
Bet trīc papīrs. Sāp sirds, bet drīz sadzīs
Jā, pats vainīgs. Zvanam – nezvanam. Daram – nedaram
Varam – nevaram. Laikam nevajag
Iespējams, vajag, bet svārstos kā šūpuļkrēsls
Atlaist un aiziet man būtu žēl
Jā, man nelabi klājas
Es vēlos pamosties pie Tevis tad, kad saku taksistam: “Ved mani mājās”
Jā, viss citādāk būtu
Ja nebūtu manu netikumu un manu kļūdu
(Arturs Skutelis)
