priekšnamā klusi noklikšķēja slēdzene un ārdurvis atvērās, ielaižot rudens gaisu un mašīnu dunu no tuvējās šosejas. vēja zvana mēlē esošais medaljons uztvēris rudens dzestro gaisu strauji pagriezās un atsitās pret tumši pelēko caurulīšu jūkli.
Tinkš-tinkš-tinkš... tinkš. skaņa tumšajā priekšnamā neļāva sadzirdēt klusos signalizācijas pīkstienus. Teds aizvēra ardurvis un, piespiedis iepirkumu maisu pie gurna, tikmēr turēdams atslēgas saspiestās lūpās, atkabinājis signalizācijas sistēmas aizdari ar ašām kustībām iebakstīja kodu.
kad iedegās zaļa gaismiņa viņš aizvēra sistēmas vāku un pavērdams muti ļava atslēgām iekrist saujā. turot atslēgas tāpat plaukstā viņš aizvēra gan aizbīdni gan drošības slēdzeni.
signalizācija divreiz iepīkstējās un priekšnamā iedegās gaisma. tēvs satvēra atslēgas aiz gredzena , tad , pēc taustes pat nepalūkojoties uz saišķi satvēra atslēgu un atslēdza durvis otrā priekšnama galā. nopūties viņš atvēra durvis un iegāja labi apgaismotajā gaitenī.
gar grīdlīsti izliktās lampas bija ieslēgtas tāpat kā gaiteņa lielā lampa. palūkojies augšup pa trepem un ievērojis ka arī otrajā stāvā iedegtas visas gaismas tēvs vēlreiz nopūtās, ieslidināja atslēgas kabatā un aizvēra aizbīdni un drošības slēdzeni arī gaiteņa durvīm.
pa pelēkiem dēļiem izklāto grīdu viņa soļi nedaudz švīkstēja kamēr viņš devās uz virtuvi. pati grīda bija matēta, bez mazākā spīduma. viņš to bija nomainījis tikai Tinkas dēļ. Tinkas dēļ bija arī gaismas gar grīdlīsti lai uz grīdas esoši sīkumi īpaši tādi kuri spīguļo kā saplēsti stikli uzreiz būtu pamanāmi un signalizācija... tieši Tinka bija ierosinājusi pielikt vēja zvanu kurš neļautu svešiniekiem dzirdēt signalizācijas brīdinošos pīkstienus, arī aizbīdnis un dubultā slēdzene , pat priekšnams kuram abos galos esošās durvis bija slēdzamas un aprīkotas ar zirnekļa tipa slēdzeni... viss Tinkas dēļ.
un joprojām viņai bija bail noiet lejasstāva gaitenī ja tur nebija iedegta gaisma. viņa to nekad nesledza ārā. vairākkārt viņš bija lūdzis viņu izslēgt gaiteņu gaismas kamēr viņa atradās savā istabā, viņa klausīja bet vērot kā viņa bailēs saraujas katru reizi kad viņai bija jāsper solis tumšajā gaitenī lai ieslēgtu gaismu bija mokoši un viņs galu gala vienmēr atļāva viņai turpināt dedzināt gaismu visu laiku.
viņš nomainīja lampas uz krietni ekonomiskākajām diožu kopām un turpināja cerēt ka reiz viņas bailes atkāpsies un viņa būs tā pati meitene kura bija tik droša desmit gadu vecumā staigājot pa žoga dēļu šaurajām laipām un dungojot "I want it all".
tagad Tinkai bija četrpadsmit un viņa viena baidījās pamest māju.
daudz kas bija mainījies . un viss tikai viena muļķa dēļ... tā domāja Tinkas tēvs soļojot pa pelēkajiem dēļiem uz virtuvi. virtuves durvis bija vaļā. kā visas durvis . viņai bija bail arī atvert durvis . aiz tām taču varēja kāds būt.
šķita ka nav tik svarīgi tas ka telpa kāds būtu bet gan tas, ka viņai atverot durvis šis kāds tur būtu. nevis klatesamības fakts bet gan tieši process, durvju atvēršana un svešinieka ieraudzīšana.
vismaz tā viņam bija skaidrojusi Tinkas terapeite.
ja nebūtu terapijas , šīs draņķa terapijas kura izsūca valdības izsniegto pabalstu un visus iekrājumus no viņa konta, viņs varētu pavadīt laiku ar savu meitu. tieši to ko terapeite ieteica viņš nevarēja nodrošinat. naudu vajadzēja. bet tas nozīmēja ka jāstrādā.
pirmos mēnešus darbā viss bija gājis kā pa murgu. viņs bija zaudējis svaru, zem acīm bija iegūluši zili loki un brīžiem viņam trīcēja rokas. bet viņam bija jābūt spēcīgam meitas dēļ. viņa acu priekšā bija nevis ārsta ziņojums par teju sasniegtu nervu sabrukumu bet gan iespēja ka Tinka, viņa vienīgā ģimene atkal varētu kopā ar viņu mierīgi aiziet uz parku. vai aizbraukt uz pludmali. viņas mīļāko vietu, melno molu, kur savulaik bija parkrauta darva un jūra sakūla baltas putas pret pārstiklojušās darvas šķēpelēm kas, viļņu izlocītas fantastiskās struktūrās, rēgojās ārā no jūras . viņam bija jāstrādā un beigās šī doma viņu arī bija izglabusi no teju sagrautas veselības. svarā atpakaļ pieņēmies viņš nebija bet zilie loki zem acīm bija pa lielai daļai izzuduši un rokas atkal bija rāmas.
iepirkumu maiss nobūkšķēja pret akmens galda virsmu. aizvilktie aizkari neļāva saskatīt loga rāmjus bet viņš zināja ka tur neko skaistu redzēt nesanāks.
viņi dzīvoja mierīgā rajonā, kaimiņos mitinājās galvenokārt ļaudis kas lielāko daļu laika strādāja un mauriņus kopt uzticēja privātfirmām, bija arī pāris policistu un vismaz viens ugunsdzēsējs. tomēr viņa namam visus logus sedza izturīga plastikāta pārsegi kuru galvenais uzdevums bija pasargāt no loga stikla sadauzīšanas un tērauda restes kuras gan bija nokrāsotas tā lai pēc iespējas mazāk ļautu sevi manīt.
un viss tikai Tinkas dēļ. mājas teju pilnīgajā klusumā kuru pārtrauca tikai skapīšu durvju atvēršanās kamēr tie savās iekšās noslēpa maizi, tomātu ķekaru un pāris brokastu pārlsu iepakojumu
Tinkas balss ieskanējās tik neierasti ka likās šī māja radīta tikai nopūtām un vēja zvana smalkajai balsij.
-Tēt, sveiks, kā gāja darbā? viņš atskatījās. Tinka stāvēja pie durvīm vērojot kā viņa rokas kustās izpakojot pirkumus.
- nu, nebija slikti. tu jau zini, viņi mani pārāk nenostrādina. varbūt šonedēļ man ļaus pabeigt grafisko projektu mājās. varēsim kaut cik laika pavadīt tepat. un varbūt ka es kādu stundu darbalaika pārcelšu uz vēlāku laiku un mēs varēsim kaut kur pat aizbraukt. uz parku piemēram?
pēdējais teikums bija sanācis aicinoši bezcerīgs.
- varbūt...
tā bija Tinkas ierastā atbilde. viņš nojauta ka Tinka ļoti vēlētos doties uz parku, taču viņai bija bail. un bailes vēl nebija pienācis laiks pārvarēt, vai, ja bija, tad tas bija Tinkas pašas lēmums. viņam mēģinot Tinku steidzināt viņs tikai panaktu ka viņa aizbrauc ar viņu uz parku bet pavada tur ļaunāko dienu sava dzīvē.
-nu, padomā. es varētu atļauties pat brīvu dienu. pietiktu lai aizbrauktu uz molu...
sakot šos vārdus viņš lūkojās Tinkai tieši acīs. viņas acis mainīja krāsu kā šķita. no viņas mātes apbrīnojami zilā toņa līdz viņa zaļajam. šoreiz viņa vienkārši novērsās un nodungoja kautko sava nodabā aizdomīgi līdzinājās vakardien dzirdētam darbam kurš bija parādījies mūzikas centra atmiņā zem neizprotama uzraksta A7X -MIA. viņas roka nemanami aizlavījās līdz bālajam kaklam kur sāka rotaļaties ar kaklarotas aizdari. tā gan nebija īsti kaklarota bet gan rokassprādze. viņas mātes rokassprādze kura savulaik vienmēr viņai bija ap roku kad viņi brauca uz melno molu. kopā. kā ģimene.
visu sabojāja viens vienīgs muļķis. kur dzīvē taisnība? kāpēc viņš nevarēja būt kopā ar savu ģimeni?
jo gan Tinkas gan viņas vecāku dzīve bija šķietama idille. viņi mitinājās mājā kuras durvis reti kad bija jāslēdz ciet. viņu kaimiņi bija no tiem cilvēkiem kas dzimšanas dienās piekāpa apsveikt. Tinka gāja skolā kurā macījās labakie , gudrākie vai sportiski aktīvākie. un visu sagrāva viena diena, viens muļķis kurš nevarēja savu dzīvi sakartot citādi ka liekot citiem ciest savas sāpes.
Tinkas māte bija sporta skolotāja un vadīja vingrošanas nodarbību meitenēm kad skolā iegāja viņš. Tobiass bija septiņpadsmit gadus vecs, skola bija iekļuvis pateicoties savai darbībai sportā un sapņoja kļūt par virsnieku. bet viņš bija ne tikai lielisks sportists bet arī sociopāts. Tobias saņēma par ķīlniekiem visus kas tobrīd atradās skolā, skaitā cilvēkus divdesmit un sadzina viņus sporta zālē. tad lika novilkt apavus un sašāva sporta zāles stikla griestus un logus.
atstājis divdesmit ķīlniekus sporta zāles vidū bez apaviem un ar mirdzošu saplēstu stiklu miriādi visapkārt viņš aizdedzināja ēku. taču pats gaidīja pie zāles izejas.
kad panika esošie cilvēki metās bēgt viņš mirklī kad pirmais cilvēks atvēra durvis atklāja uguni.
Tinkas māte bija pārnesusi meiteni pāris stikliem taču pie durvīm viņu nopļava nesaudzīga ložu kārta. Tobias pats, izlietojis visu munīcijas krājumu pavērsa pēdējo lodi pret sevi. un starp divdesmit mirstošiem cilvēkiem tikai Tinka palika neievainota . viņa meģināja pamest zāli pēc mātes mudinājuma tikai lai atklātu ka Tobias laiku pavadījis piebārstot arī gaiteņus ar sadauzītu logu stikliem.
dūmi galu gala izdzina Tinku cauri gaiteņu Golgātas ceļiem taču neviens cits incidentā netika izdzīvojis. tā nu tas notika. viņu ģimeni kā tauriņu satvēra nesaudzīga roka un saspieda salaužot visu kas bija salaužams.
tikai tāpēc Tinka vairs neapmeklēja skolu, to terapeite bija paskaidrojusi uzreiz, solis ka skolas apmeklējums varētu novest spēcīgā šoka stāvoklī, iespējams pavērst atveseļošanos pēc pardzīvojumiem pretēja virzienā. iespējams pat sagraut meitenes saprātu.
un no šejienes es turpināšu. ja man būs iemesls. ja ne, well, shit happens.
