sveicināti daŗgie lasītāji, esmu atkal atpakaļ ar kārtējiem saviem dzejas darbiem,
pat nezinu ko īsti teikt, bet lasat, vērtējat, komentējat, un tad jau arī viss būs kā nākās
un protams bildītes ko ievērtēt
mazliet no visa1
25
2
Izmisuma dzejnieks meklē mazliet patiesības
Līdz saprata, pēc mīlestības vairs nav vajadzības
Ir tikai skumjas, bet tās arī tur laiku, kā slazds
Stunda ir diena, diena ir nedēļa, bet mēnesi -gads
Cik daudz gan vajag, lai galus savilktu ar sevi pats?
Citur jau paņemt vieglāk, pat ja zini, ka zagts
Bet vai ir vērts citiem stāstīt , kas esi laimīgs?
Lai vēlāk skaitot rētas meklēt to, kurš tad ir vainīgs
Kāda jēga meklēt mīlestību, ja tās smaržas nav šeit
Un kur vispār atrast to, ar kuru būtu nešķirami līdz nāvei?
Aiz loga sniegs, gaisma iekšā iet
Savukārt mums, nav kur skriet
Mēs varam tikai sapņot naktīs
Līdz kādam no mums tas apniks
Lai tikai redzētu laimīgas beigas
Atnāks laiks un paņems bez steigas
Sabrucis viss, ko cēlām vakar
Bet no rīta, kad atveram acis atkal
Saprotam, ka mūsu jūtas ir murgi
Vēl mazliet pasapņot, līdz acis vērt gurdi
Tas ir tāpat, kā laba melodrāma
Viens otru mīlam, nīstam un jūkam prātā
Reklāma
Ko man beigt , ja pat neesmu sācis!?
Varbūt pateiksi , cik reizes esmu nācis?
Pie tevis sapnī, un darījis to, kas citiem patīk
Kaut gaumes mums dažādas, uz šo lietu sakrīt
Man patīk tevi kaitināt, kad esmu ciemos aicināts
Tikai prieks, redzot tevi, viss negatīvais aiztinās
Kā arī, lai skauģi uz mums skatoties aizrijās
Kad mēs izspēlējam karali un dāmu divās partijās
Lūk tā mums iet, manu mīļo meitenīt!
Kā gan labāk mums to laiku aizvadīt?
Varbūt nāksi ar mani tur laukā pastaigāt?
Aiziesim uz parku, varēsi mani sist un klaigāt
Ka es draņķis, bet tomēr dažreiz derīgs
Jo ar mani, skats uz dzīvi vienmēr cerīgs
Tagad klausies! es slavas dziesmu dziedu
Kad redzu tavas acis ar nokrāsu viegli zilu
Katram mums acīs ir vismaz divi viedokļi
Lai cik liktos mīļi , dziļi sirdī visi esam riebekļi
Cerams, tu man ar abām rokām piekrīti
Jo raku bedri tev, bet pats līdz kaklam tajā iekritu
Tu esi kā fenomens, es tik dabas eksperiments
Un baltā sirdsapziņa ir sakaltis suņa ekskrements
Šo rindu galīgi ne pa ķeksi šeit iemetu
Bet es tik vāru zupu un sāli tai pieberu
Vakarā zinu, iešu atkal uz pieturu
Ja zvaigžņu nebūs, pie debesīm tās pieburšu
Tad atkal varēšu tās skaitīt un ēst
Un plēst debesīs robus, kuros dzēst
Visas tās sāpes, kuras mūsos mīt
Līdz atkal , vienas vakars mums būs aizvadīts
Aiz loga sniegs un vēl dzied
Kāda sirds, kas mīlā zied
Viss tik skaists, bet vēl auksts
Mazliet trūkst, tāpēc salst
Un sniegs, vēl tik balts
Sirdsmiers , kas dzelžos kalts
Sveces, balts klāts galds
Šodien būtu apkārt gads
Jā, aizgriezies tas laika rats
Divas vietas, bet viņš sēž viens
Divās glāzēs liets šampaniet’s
Bet aiz loga tikai sniegs
Joprojām viņš sēž viens
Nestāvs laiks, tam patīk skriet
Sveces, tās jau lēnām dziest
Laiks pret rītu, mēness riet
Gaidīja, bet vis bija velti
Paciest grūti, kā sitienus ar pletni
Apkārt klusums, dzird tikai elpu
Skumjas nāk un pārņem telpu
Reklāma
Nezinu kas šonakt būs
Bet šis laiks paņem mūs
Paņem tādus, kādi esam
Ar visiem krustiem, ko mēs nesam
Šeit mēs visi esam vienādi
Grūti risināmi eksaktie piemēri
Katrs ar paša noteikto vērtību
Dažu var nopirkt par alus mēriņu
Līdz tagad, es bagāts
Kaut daudzi domā, ka nabags
Un laikam arī pesimists
Bet viņiem manu laimi nesasist
Man pieder tas, kas no gara nāk
Un to iegūt grūtāk, kā naudu krāt
Bet es turpinu radīt, turpinu rakstīt
Jo tā ir lieta, kuru man patīk darīt
Man teica – vecīt, turies!
Pie visiem savas zemes stūriem
Un es ticot arī turos
Turos, cik spēka manās dūrēs
Teica – Tu dari, cik vari
Jo tā, tu tikai cilvēkos augsi
Daru, lai katrs darbs būtu labāks
Lai arī citiem būtu ko atstāt
Neesmu patriots un diez vai būšu
Bet citur jau nebraukšu
Te pietiekoši daudz visa es gūstu
Te ir tas, ko var saukt par mūsu
Negribu pievilt tos, kuri man līdzās
Turēšu tos, cik spēka būs dzīslās
Kad paklupšu, gan jau kāds piestās
Un pajautās- nu kā tad tev ietās?
Kam man draudzību, kas nav nekā vērta?
Bet turos pie tās, atstājot uz plaukstām rētas
Bez tās paliktu viens un manas atspulgu ēnas
Būtu tik tās, kas manai dzīvei padotu scēnas
Tāpēc turos pie tā, kurš var iet ar mani pēdās
Grūtos mirkļos apstāties un atdot pusi bēdas
Tikai šaubas māc, varbūt kāds mālē acis tik ciet
Jo pa izbristu taku, tomēr stipri vieglāk ir iet
Tā ir neuzticība, kas liek tai draudzībai ciest
Un otram neticot viss izgaists un draudīgi dziest
Bet kā, lai tic, ja tik bieži dvēselē pliķi ir cirsti
Pēc tam sēdējis tumsā, viens savās asarās mircis
Līdz esi pazaudējis pats sevi, nezinot kurā mirklī
Jo viss labais ir jau iznīcis, sakaltis dīglī
Tāpēc eju uz priekšu, nevienam neko nesolot
Veltas cerības uz sevi mudinu nelolot
Var jau dzīvot, bet savu vietu nekur īsti nerodot
Jo liktenis dara pa savam, goda vārdu nedodot
Reklāma
Dzīve ir mistika un es minu šo mīklu
Bet eju uz pieturu, lai dabūtu tīru
Savu sapīto prātu, varbūt arī satiktu mīlu
Tas princips ir vienkāršs, tur ieeja brīva
Laukā jau tumšs, bet redzu pasauli dzīvu
Tagad saista tas, ko agrāk nīdu
Sēžu uz beņķa, sūtu ziņas uz Rīgu
Kad garlaikots esmu, tā savas lietas bīdu
Tad ceļos kājās un dodos savā ceļā
Mazliet drebuļi, tie rodas rudens vējā
Tagad varu aiziet jau ar smaidu sejā
Nav drūmu domu, kas viena otru dzenā
Tikai tā mana mīla, gan pie manis nenāk
Varbūt nāk, bet atrast tad nemāk
Tev patiks šie raksti
