Es daudz lasu tāpēc cenšos rakstīt arī pati, tagad ir tapusi viena nodaļa stāstam tāpēc to publicēšu šeit, lūdzu vērtējiet objektīvi un vēlams komentējiet...
1.nodaļa
Lauks bija nokaltis, nemīlīgs un baisma klusuma pārņemts. Tālākajā zemes gabala galā vīdēja pus sabrucis templis, pēdējā cerība...
-Šarlote, Šarlote! Celies ātrāk taču! Nu cik ilgi var tūļāties?
Pavēru plakstus un man pretim vērās reiz gaiši krāsoti griesti, kas laika gaitā nodzeltējuši un tikuši izraibināti ar neskaitāmiem pelējuma traipiem.
Mēs atradāmies veca ofisa ēkā kas netika izmantota jau gadiem ilgi. Ēku komplekss bija nolaists un nesakārtots tieši šī iemesla mēs ar Rozi izvēlējāmies šo slēptuvi.
Roze jau bija sapakojusi visu mūsu tā teikt „bagātību” un kā pēdējo traucēkli vēlējās novērst manu necelšanos. Saņēmu spēcīgu grūdienu ribās tāpēc par labāku uzskatīdama palikšanu veselīgā cilvēka ādas tonī nevis kļūt zili melnai no Rozes dusmām.
-Labi, es ceļos tikai ar vienu noteikumu,-es žāvājoties teicu.
-Jebko!
-Tātad tu vairs mani neiekaustīsi kad es guļu.
-Skaidrs!-Roze nosmēja un svinīgi salutēja.
-Labi. Kas tad mums šodienai ir vēl palicis?- jautāju jau zinādama, ka mums ir tikai pāris
maizītes un nedaudz ūdens. Roze pieleca kājās un devās pie somām kas nevīžīgi nosviestas
stūrī mētājās jau no vakar vakara.
-Nu kā parasti, maize un ūdens, it kā mēs būtu cietumā...
Kad bijām savākušas savu mantību mēs cēlāmies kājās uz iešanu, bet es apstājos kā iemieta jo ar savu krietni asāko dzirdi biju zem mums divus stāvus zemāk sadzirdējusi soļus. Cilvēki, vai kas nu zem mums bija pat necentās slāpēt skaņu. Viņi nedomāja, ka mēs varētu aizbēgt no viņiem.
-Roze, ejam uz turieni, - norādīju uz šauru gaiteni kā galā bija logs un zem tā, kā biju novērojusi atradās neliela pajumte, - leksim pa logu uz pajumtes un no tās uz zemi...
Bet Roze neklausījās viņa sastingusi lūkojās uz pieciem vīriešiem kas stāvēja durvju aplodā un vīrieši blenza pretim.
Ak, Dievs, Roze neapstāsies līdz nebūs pieveikusi viņus. Meitenes āda it kā viļņojās, pārveidojās un kļuva spoža.
Vīrieši blenza un tas lieku reizi apliecināja to, ka viņi pavisam noteikti ir CILVĒKI.
***
Kādreiz pirms kādiem piecdesmit gadiem dažiem cilvēkiem DNS ķēdē parādījās nenormālība, tā teikt pāris posmu par daudz, vai par maz. Cilvēkiem parādījās simptomi, tādi kā pēkšņi svara zudumi, nelīdzsvarotība, paranoja un tamlīdzīgi. Šos cilvēkus ieslodzīja trako namos vai nometnēs, kurām koncentrācijas nometnes pat līdzās nestāvēja. Sākumā ļaudis nepretojās ,ļāva sevi aizvest un apspieda niknumu kas ar katru dienu auga augumā pret saviem apspiedējiem. Cilvēki kļuva par izpētes objektu, viņus dažkārt pat nogalināja lai vēlāk varētu izpētīt katru orgānu un atsevišķu kauliņu sīkāk.
Pēc vairāk kā mēneša sagūstītajiem sāka parādīties spējas kā supervaroņiem, bet šī parādība cilvēkiem sagādāja būtiskas traumas gan psihē, gan ķermenī.
Brīdī kad cilvēki sāka apzināties savu varenību, viņi saprata, ka, ir spējīgi izlauzties, paglābt ģimenes un laisties. Tā viņi arī darīja, cilvēki savāca ģimenes un satikās ar pārējiem gūstekņiem noteiktā vietā.
Šī vieta atradās skaista meža vidū, šeit slējās milzīga māja ko nodrošinoties pret visu bija cēlis viens no gūstekņu senčiem . Celtnē lieliski satilpa visas ģimenes tās saskaņā dzīvoja un pētīja sevi cenšoties noteikt spēju slieksni.
Šiem īpašajiem cilvēkiem attīstot spējas uz muguras vijoties parādījās skaisti tetovējumi tie sniedzās pat pāri ribām, bet dažkārt tetovējumi gāja tikai pa mugurkaula līniju nedaudz sniedzoties uz ārpusi.
Protams, šo cilvēku bērni arī tika apveltīti ar šo DNS nenormālību, protams, sākumā bija simptomi, bet tie bija daudz vieglāki tā kā līdz mūsdienām tie nav izdzīvojuši. Lai turpinātu „sugu” bērni tika sūtīti skolā un vēlāk arī tie gāja uz darbu līdz apprecējās un radīja savu ģimeni un savu māju, bet lielā celtne palika tukša. Šo celtni atjaunoja pēc 20 gadiem kad atkal tika saasināta DNS nenormālības lieta.
Es ar Rozi esam ļoti attālos rados tāpēc jau pēdējo gadu ceļojam kopā. Mēs cenšamies pēc iespējas mazāk uzturēties sabiedrībā un kontaktēties ar ārpasauli. Mana mamma un tētis arī bija ar īpašām spējām apveltīti cilvēki, viņi par to nekaunējās un brīvi izgāja sabiedrībā. Protams, par to viņiem nācās dārgi maksāt, viņus ieslodzīja kā pirmos gūstekņus, cilvēki sīki izpētīja viņu spējas un radīja apstākļus kuros viņi nebūtu spējīgi tās izmantot. Viņi pēc gada mira, mēs nevaram ilgi nodzīvot neizmantojot savas spējas – tās burtiski saēd mūs no iekšpuses. Cilvēki ar spējām ir apveltīti ar skaistumu un prātu kas, protams, atstāj cilvēku prātus ēniņā.
Brīdī kad sagūstīja vecākus man izdevās bēgt un uz laiku paslēpties pie krustvecākiem, kas, lai arī bija cilvēki, izturējās pret mani saprotoši un aprīkoja mani lai es varētu sākt meklēt šo māju kur patvērās mani senči. Krustvecāki iedeva man karti un aptuvenu vietu kur māja atrodas. Ar šiem atribūtiem viņus nodrošināja mani vecāki „visādam gadījumam”.
Rozi es satiku pēc mēneša vai diviem, tā nu mēs kopā klejojām līdz nonācām līdz tam īstajam mežam kur atrodas māja, pašlaik mums vēl jānoiet kādi septiņdesmit kilometri līdz īstajai vietai, jo topogrāfiskie zīmējumi nav īsti precīzi.
***
Kā jau teicu Roze sāka izbalēt, spīdēt un pārvērsties. Es, protams, pat nedomāju atstāt Rozi tiem vīriešiem. Tie bija pamatīgi bruņoti, šie par laimi izmantoja aukstos ieročus, visiem bija pa zobenam un vienam pie jostas spīdēja sīkās metamās zvaigznītes. Vīri bija pamatīga auguma un druknas miesas būves. Vīrieši bija tikai četri, tā kā varēja cerēt uz labu iznākumu.
Es sāku drudžaini rakņāties kabatās, kuras bija līdz augšai piestūķētas ar sīkiem papīrīšiem uz kuriem bija uzdrukāts neliels dzīvnieka attēls. Ātri sameklēju tīģera attēlu un sakoncentrēju skatienu tikai uz to noslēdzoties no visa pārējā (Rozei jau metās virsū divi vīri). Es jutu kā pār ķermeni pārlīst saldējošs aukstuma vilnis un acumirklī arī sajutu sāpes skeletam un orgāniem mainoties no cilvēka uz tīģera formu. Sāpju kliedziens pārvērtās rēcienā un es pieplaku pie grīdas sagatavojusies uzbrukt vīrietim kas jau nāca uz manu pusi ar garu nežēlīgi izliektu zobenu. Es veikli izvairījos no zobena cirtieniem un aizgrūžot vīrieti pāri telpai viņš ietriecās sienas skapī un saļima. Pagriežot galvu dzirdēju metālu pašalcam garām ausij. Atskatījos un man sānā ietriecās viens no vīriešiem ko Roze bija apdullinājusi ar elektrošoku, uz reiz pēc viņa sānā ieurbās arī metamā zvaigznīte un no otras puses garš nazis.
Pēkšņās sāpes pilnīgi mani apdullināja bet, mani paglāba Roze kas vienu vīrieti ar elektrošoku atkal apdullināja. Taču otrais izrādījās veicīgāks, tas uzleca man mugurā un ietrieca nazi man skaustā.
Šajā brīdī pasaule izgaisa, viss salipa vienā masā un es nespēju vairs padomāt. Roze kliedza un es dzirdēju vēl cilvēku balsis. Es vairs nespēju noturēties pret bezsamaņu. Un viss izgaisa...
