nav gan manis paša dzejolis, bet man patīk
Lai modiātu stīgas cieši sietās, ļauj
gar grifu savam pirksta galam slīdēt vēl
no sākuma līdz beigām, toņus kopā kļauj,
tik prieka pilns ir ghaiss! Un tomēr, tomēr, žēl...
Ja dziesma noliedz kaislās vēlmes saknes, kas
šai kārdinošā srenādē iespiedās,
vienalga tad, cik lietpratīgi spēlētas,
ir sirdī notis nokļuvišas nevietā.
Un, izteikta īsti, dziesma pieder man;
ik akords - līdz šim nepareizi izprasts kods,
kad vēnas piedziedājumā vien mīla skan
no skrečiem, sempliem, ķermeņa un asins nots.
Līdz muzikants visbeidzot pats iz sevis smeļ
no notīm slepus gatavotas atslēgas,
kas uzlido un tā sev līdzi augšup ceļ.
Sirds remikss tur zem ādas viegli padodas.
