local-stats-pixel

impulsi, kas izlaužas /2/1

18 1

nezinu kāpēc, bet šis stāstiņš satur tos pašus varoņus. Iespējams vajadzēs apvienot ar iepriekšējo :D

spriediet paši ;)

***

Aukstums piepildīja viņas plaušas. Spilgtā saule uz brīdi apžilbināja skatienu. Viņa izvilka saņurcīto cigarešu paciņu, no tās izņēma pēdējo cigareti. Viņa ilgi rakājās pa somu, līdz atrada mazās nobružātās šķiltavas un aizkūpināja cigareti. Vēsajā gaisā parādījās dūmu mutulis. Kādu brīdi viņa stāvēja pie universitātes durvīm, vērojot pūli, kas strauji devās laukā caur lielajām durvīm. Viņas skatiens meklēja Viņu. Bet, kārtējo dienu, Viņš bija devies projām bez viņas. Kas gan bija noticis ar viņu attiecībām? Līdz ar pēdējo cilvēku durvīs, arī cigarete bija nokūpējusi.

Viņa devās pāri ielai. Šodien viņa nebrauca ar autobusu. Diena bija skaista, un viņa gribēja to izbaudīt. Parks saules gaismā izskatījās silts. Lai gan viss bija balts, saules gaisma lika visam vizuļot. Viņa bija viena. Tik aukstā laikā parkā neviens nestaigāja. Šodien pat sētniece nebija notīrījusi soliņus. Viņa izvēlējās soliņu, kuru apspīdēja saule. Tas likās jauks. Viņa notrausa sniega kārtu, izvilka jauno cigarešu paciņu un apsēdās. Kādu laiciņu viņa kavējās to vērt vaļā. Viņa uz to skatījās un domāja : „Rīt… Rīt es atmetīšu.” Atvēra to un aizsmēķēja cigareti. Tā viņa sēdēja, šūpodama kājas, spēlējās ar dūmiem un domāja. Domāja par Viņu. Kādēļ viņš bija tik krasi mainījies? Vai viņa bija kaut ko izdarījusi nepareizi? Viņa nezināja atbildi. Bet kaut kas nebija kārtībā, jo jau trešo dienu viņš nesagaidīja viņu pēc lekcijām, arī uz tām viņi vairs negāja kopā. Universitātē viņš bija, lekcijās viņa viņu bija manījusi, bet viņš no viņas izvairījās.

-Tu sēdi manā vietā,- viņas pārdomas izjauca kāda balss.

- Es… es, piedod, - viņa pieleca kājās, paķēra somu un, galvu nodūrusi, devās projām. Pagājusi pāris soļus, viņa atjēdzās – Vispār parks ir domāts visiem, - viņa nepagriezusies teica.

- Es jau tevi nedzenu projām… - balss smejoties atteica. Kas bija šis runātājs? Kāpēc tā balss likās viņai tik pazīstama? Viņa pagriezās un ieraudzīja kādu puisi. Sākumā, spilgtajā saulē, viņa neatpazina, kas viņš bija. Tas bija Gabriels. Puisis bija gadus trīs vai četrus vecāks par viņu. Un, lai kā viņa negribēja to atzīt – ļoti izskatīgs, vismaz pēc viņas domām. Gara auguma, diezgan spēcīgas miesas būves, seja bija simpātiska, lai gan to klāja bieza un gara bārda. Viņam piemita daudzas labas īpašības, kas šķita atbilstošas kārtīgam puisim. Viņa izvilka vēl vienu cigareti. Gabriels sāka smieties. Viņa nezināja cik ir pulkstenis, bet pēc saules gaismas varēja noprast, ka bija jau diezgan vēls, jo parks bija kļuvis zeltains. Viņai bija jādodas mājās. Arī izsalkums lika par sevi manīt. Cik ilgi gan viņa bija sēdējusi parkā? Viņa palūkojās pulkstenī, kas rādīja pus pieci. Trīs stundas.

-Ejam paēst! – atskanēja Gabriela balss.

Viņa sāka smieties, - Tu tā bieži iztraucē cilvēku pārdomas un tad aicini ēst? –

- Ja tās ir man labi zināmas, uzticamas studentes, tad jā. Katrā ziņā man šodien bija paredzēts iet ar Jūliju, bet nu jā… - viņš aprāvās, - teiksim tā, ar viņu es vairs nekur neiešu. –

- Jūs… man žēl. Bet es teiktu, ka viņa nebija… nu jā, es paklusēšu. Manas domas tu jau zini, - viņa piegāja pie soliņa un notrausa sniegu blakus Gabrielam un apsēdās.

- Tad nu es te gāju cauri, un pamanīju tevi. Stāsti, ko tu es viena tik cītīgi domā? – viņš piesardzīgi jautāja, - skatos, ka pēdējās dienas arī jums iet ne visai…-

- Pareizi jau vien ir, bet man nav ne jausmas kas notiek, tāpēc negribu pārsteigties ar secinājumiem. Tu tur kaut ko teici par ēšanu, - viņa iesmējās, kad atkal izsalkušais vēders deva skaļu ziņu par sevi.

- Protams! – viņš iesaucās un pielēca kājās, - Ejam, - viņš ar vieglu rokas kustību uzrāva viņu kājās.

- Ne tik strauji! – viņa protestēja, - Es vēl pīpēju, - smiedamās atteica.

Nesaprotamu iemeslu dēļ, šie abi viens otram parasti palīdzēja nomākt nevēlamas domas. Iespējams tāpēc, ka abiem bija līdzīgi uzskati par dzīvi, tās vērtībām, un kopīgas intereses. Viņi varēja stundām ilgi runāt par grāmatām, filmām, vai vienkārši gudri filozofēt un radīt jaunas idejas un jaunus skatu punktus uz sen zināmām lietām.

Viņa ieradās mājās diezgan vēlu. Atslēdzot mājas durvis, viņa pamanīja, ka kaut kas ir ielikts zem tām. Tā bija vēstule. Viņa to pacēla un devās iekšā dzīvoklī. Viņa novilka jaku, pakāra to blakus mētelim. Viņa lūkojās uz aploksni. Viņa iegāja istabā, iesēdās dīvānā un atplēsa to. Tā bija no viņa.

-Piedod, ka nespēju to pateikt acīs, bet tā nu ir sanācis…- viņa lasīja un juta, ka kaklā sažņaudzas kamols. – Kā jau manīji, es pāris dienas jau esmu aizņemts ar citām lietām, pareizāk sakot, ar kādu citu, - viņa negribēja lasīt atlikušo. – un šis laikam ir vieglākais veids, kā to pateikt. Es tikai ceru, ka Tu ļausi mums ar Jūliju to nokārtot pašiem. Es par Gabrielu domāju.-

Ideoloģija, ko viņa mēģināja savā prātā izstrādāt, kaut kā nesasaucās ar reālo pasauli. Viņa sēdēja un lūkojās uz sienu, sienu, ko viņa labprāt izgāztu. Vai tiešām tas bija iespējams? Trīs gadus ilgušas attiecības… viņa nevēlējās paturēt prātā ainas, kas uzpeldēja, bet… realitāte bija pārāk skaidra. Viņš satikās ar citu. Un kā gan viņa to pateiks Gabrielam?

***

Rīts pienāca nemanot. Zvanīja modinātājs, bet viņa nebija aizmigusi. Viņa prātoja vai vispār ir vērts ko teikt Gabrielam. Viņa izlēma klusēt. Lēni piecēlās un devās uz vannas istabu. Tur viņa ieraudzīja mazo skapīti, kas bija domāts viņa mantām. - Tas jau laikam nozīmē tikai vienu – šīm mantām ir jāpazūd! – viņa pasmējās un aizsteidzās uz virtuvi pēc maisiem. Viņa paņēma lielo miskastes maisu un ātrā tempā devās atpakaļ uz vannas istabu, kur strauji izgāza visu skapīša saturu maisā. Ja viņa spētu izteikt vārdos, cik lielu gandarījumu tas sagādāja. Viņa notrausa sviedrus no pieres un ielūkojās spogulī, tieši viņai pretī, viņa smaidīja.

Izejot pa galvenajām durvīm, viņa sajuta spēju aukstuma devu plaušās. Izvilka cigareti un aizkūpināja to.

- Labrīt! – viņa satrūkās no uzsitiena pa plecu.

- Ē… Ko tu šeit dari?- viņa neizpratnē jautāja.

- To pašu es varētu jautāt tev, - Gabriels iesmējās, - šeit dzīvo mana māsa. Tā kā mēs ar jūliju… jā. Es tagad dzīvošu šeit. –

- Interesanti, - viņa novilka. Lēni pagriezusies, viņa devās uz miskastes pusi.

- Tev varbūt palīdzēt? –

- Nē, nevajag. Šis man jāizdara pašai, - viņa steidzīgi tuvojās miskastei. Smagais maisiņā pārplīsa. – Nē! Vai tu nevari likt man mieru?! – viņa skaļi nokliedzās.

- Piedod, es to tā nebiju domājis, - Gabriels nesapratnē taisnojās.

- Nē, nē, es to neteicu tev, - viņa saprata, ka bija pateikusi to skaļi. Viņa drudžaini vāca kopā drēbes, dvieļus, šampūnus.

- Tad, cik es noprotu tās ir viņa mantas… - Gabriels pieliecās, lai palīdzētu.

- Met visu miskastē, - viņa sāka smieties un svieda mantas konteinerā. – Laba sportiska nodarbe agram rītam, - viņa atkal iesmējās.

- Tu laikam nekad nebeigsi mani pārsteigt, - Gabriels iesmējās.

- Iespējams. Labi, laiks iet, citādi vācu valodai nāksies gaidīt. –

- Es protams saprotu, ka nav mana darīšana… -

- Oi, ir, un kā vēl ir! Ja tu… - viņa pēkšņi aprāvās. Viņa taču bija domājusi neteikt.

- Tu to kā domā? – Gabriels bija neizpratnē.

- Emm. Es domāju… Ahh, es jau nekad nevaru paturēt savu muti ciet, - viņa murmināja.

Man tikai tā liekas, vai tu tiešām runā pati ar sevi? –

- Jā. Es nezinu kā tev to pateikt, bet… - viņa kādu brīdi klusēja.

- Viņš… Jā, es vakar saņēmu vēstuli, - viņa pieklusināja balsi, - Jūlija ir kopā ar viņu. – viņa ierāvās jakā, jo nezināja, kāda varētu būt Gabriela reakcija.

- Nu katrā ziņā es būtu priecīgāks, nu varbūt ne priecīgāks, bet nu jā, ja man to būtu pateikusi Jūlija, - Gabriels pārsteidzoši mierīgā balsī noteica.

- Nu es negribēju neko teikt, bet tā sanāca… - viņa nedroši teica.

- Man nav garastāvokļa vācu valodai. Ko tu par to saki? –

- Kā tu to domā? – viņa bija neizpratnē.

- Nu, es domāju, ka mēs – divi pamestie – varētu kaut ko aizraujošu pasākt.-

- Astoņos no rīta? – viņa sāka smieties. Smieties par šo ideju, - Tu taču zini, ka es neesmu kavējusi nevienu lekciju.-

- Laiks sākt! – Gabriels iesaucās. – Bet, ja nopietni, kas gan slikts var notikt? Tāpat neviens nepamanīs.-

- Hmm, es nezinu. Ko tu piedāvā? –

- Braucam uz karuseļiem! – Gabriels smejoties nokliedzās.

- Ko? – viņa sāka histēriski smieties.

- Tas nebija nopietni. Es dzirdēju, ka šodien ir laikmetīgās mākslas izstāde ‘’Poseidonā’’, arī mūzikas festivāls būs visu dienu. –

- Es ceru, ka ne šlāgeri! – viņa sāka smieties.

- Nē, tas vairāk ir tad smagās mūzikas festivāls. –

- Tas man der. –

- Tiešām? – Gabriels izbrīnīti iesaucās, - nebūtu domājis, ka tev kas tāds patīk, - viņš iesmējās.

- Labi, ko mēs te vēl gaidām? – viņa satraukti iesaucās. – tikai es no sākuma nolikšu somu. Negribu to visu dienu staipīt līdzi, - viņa strauji pagriezās un devās uz mājas pusi.

18 1 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

Aizraujošs un interesants stāsts. Tu tiešām varētu apvienot un turpināt,tomēr šis vairāk atgādina stāsta sākumu un pirmais,ko pievienoji beigas,jo varoņi ir tie paši. Bet tā,ļoti foršs stāsts,noteikti lasīšu,ja turpināsi.

0 0 atbildēt