dzejolītis domāju ar situciju ,ko izjutuši ļoti daudzi...
iekšējā cīņa
Pie rokas,
Divi ķermeņi lokas.
Acs pret aci,
Kā divi nikni kaķi
Zobs pret zobu
Viens otram sejā sitīs robu.
Asinis šķīst,
Āda plīst.
Tā ir cīņa,
Cīņa,ko izraisīja viņa.
Dvēselē cīnās naids
Un ta pretspaids,
Mīla, kas naidu projām dzina,
Taču atkal iejaucās viņa.
Viņa kas mainīja mani,
Viņa kurai mati gari,
Viņa kuras smaids paceļ katru,
Gan bagātu,gan saulauztu ratu.
Viņa kas pirkstu pakrata,
Un no puiša mugurkaula nav ne asaka.
Viņa kam vienaldzīgs viss.
Viņa kam prātā tikai piķis.
Viņa,kas neredz citus,
Tikai spēlē savus trikus ,
Laužot puisu sirdis,
Kuriem pēc tam mokošs brīdis.
Viņa radīja šo polu cīņu,
Starp milu un naidu.
Bet kas to uzvarēs?
Kas otru pārspēs?
Naids ,kas rada tumsu sevī un apkārt?
Vai mīla kas redz tikai labo apkārt?
Kam lemts uzvarēt,
Un šķērsli pārvarēt?
To nezinu,
Sevi tik labi nepārzinu.
Jo mainījos,
Kamēr pats ar sevi cinijos
Un tas viss radies,,
Jo prāts mājās pārradies
Un šakusies tā nebeidzamā cīņa,
Ko radījusi viņa....
