… un kas tev teica
ka tā ir dzeja?
tā tava cerība
tā tava bezizeja
re, upe aiztek
laiks kā smiltis birst
un vārdi garām iet
un aizgājuši mirst
tu, kas tur vidū
nevienam nepiederošs
tu pat(s) par sevi
atkal neesi drošs
re, ēna neona logā
kā mana svešā seja
uz tās būs rakstīta
nu visa tava dzeja
xxx
Tās asaras, asaras,
Kas rit kā pašas no sevis.
Tās visrūgtākās,
Ko tu ņēmis, es devis.
Tagad naktīs mūsu sapņi
Vieni apmaldījušies, apmulsuši klīst.
Un nesaprot kāpēc mums rētas
Pat tumsā vairs nesadzīst.
Tu kā jāņtārpiņš ēnās,
No mēnesgaismas sev pārsējus aud,
Manas asaras melnas, melnas.
Sapņi? Varbūt. Bet vēl raud. Vēl raud.
Zem aukstiem pelniem
Viena ogle rudens rītausmā gail.
Bet tā vairs nav mana.
Piedod, man bija palikt bail.
Xxx
Ai, dzīve, dzīve dzīvīte, kas tikai vienreiz dota,
Tā, kura katru dienu jau ir tevis nodzīvota.
Bet
Kas to lai zin’, kas notiks rīt un vai tev būs kas parīt.
Tad grāb to visu un tūlīt un nedomā to dalīt.
Tu nedod savu daļu man un neprasi, lai dodu –
Kas mans, to krampī turu klāt un cīnos, kā nu protu.
Lai kāda ir, lai tāda ir, bet visa tikai tava -
Ja aug, lai aug, ja krīt, lai krīt, kā akmens šķembu krava.
Un nav ko stulbi nožēlot, ja pats kaut ko padirsi -
Tāpat neko līdz neņemsi, kad pienāks laiks un mirsi.
Bet
Tu nevienam neesi parādā, tev paša dieva dota -
Tā dzīve, dzīve dzīvīte, gandrīz jau nodzīvota (?)
