Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
13

… un kas tev teica

ka tā ir dzeja?

tā tava cerība

tā tava bezizeja

re, upe aiztek

laiks kā smiltis birst

un vārdi garām iet

un aizgājuši mirst

tu, kas tur vidū

nevienam nepiederošs

tu pat(s) par sevi

atkal neesi drošs

re, ēna neona logā

kā mana svešā seja

uz tās būs rakstīta

nu visa tava dzeja

xxx

Tās asaras, asaras,

Kas rit kā pašas no sevis.

Tās visrūgtākās,

Ko tu ņēmis, es devis.

Tagad naktīs mūsu sapņi

Vieni apmaldījušies, apmulsuši klīst.

Un nesaprot kāpēc mums rētas

Pat tumsā vairs nesadzīst.

Tu kā jāņtārpiņš ēnās,

No mēnesgaismas sev pārsējus aud,

Manas asaras melnas, melnas.

Sapņi? Varbūt. Bet vēl raud. Vēl raud.

Zem aukstiem pelniem

Viena ogle rudens rītausmā gail.

Bet tā vairs nav mana.

Piedod, man bija palikt bail.

Xxx

Ai, dzīve, dzīve dzīvīte, kas tikai vienreiz dota,

Tā, kura katru dienu jau ir tevis nodzīvota.

Bet

Kas to lai zin’, kas notiks rīt un vai tev būs kas parīt.

Tad grāb to visu un tūlīt un nedomā to dalīt.

Tu nedod savu daļu man un neprasi, lai dodu –

Kas mans, to krampī turu klāt un cīnos, kā nu protu.

Lai kāda ir, lai tāda ir, bet visa tikai tava -

Ja aug, lai aug, ja krīt, lai krīt, kā akmens šķembu krava.

Un nav ko stulbi nožēlot, ja pats kaut ko padirsi -

Tāpat neko līdz neņemsi, kad pienāks laiks un mirsi.

Bet

Tu nevienam neesi parādā, tev paša dieva dota -

Tā dzīve, dzīve dzīvīte, gandrīz jau nodzīvota (?)

0
13
Citi šī autora raksti:
Lasi vēl labākos rakstus:
komentāri [0]

Lai komentētu, Tev jāreģistrējas!

Reģistrēties
vai ienāc ar:
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes