3. Nodaļa
Apmūlsusi sekoju īsajai sievietei. Ļoti vēlējos redzēt pils iekšpusi. No iekšpuses tā bija pasakaina. Ieejot pa durvīm, pavērās plaša, koridoram līdzīa zāle ar augstiem griestiem un patīkamu atbalsi, kas radās papēžiem atsitoties pret zemi. Pilī bija neskaitāmas durtiņas un ļoti daudzi gaiteņi, kas atkal noveda pie jaunām durtiņām un jauniem gaiteņiem. Visa pils likās kā nebeidzams labirints. Izskatījās, ka īsā sieviete negrasās neko paskaidrot.
-Vai jūs zināt, kā mani sauc?- aizdomīgi vaicāju.
-Marlēna Keita Dītriha- sieviete aši nobēra.
Man atkārās žoklis. Kā šī sieviete varēja zināt manu vārdu? Es taču nekad netiku saukusi nevienam savu pilno vārdu, un nekad to arī neizmantoju. Mani parasti sauca manā otrajā vārdā- par Keitu. Tikai tētis dažreiz mani ķircināja, saukdams pirmajā vārdā, ko tur klāt saīsināja un sauca mani par Lēnu. Taču parasti viņš mani saukāja mīļvārdiņā.
Pie tam, neviens no šejienes nevarēja mani pazīt ieraugot. Biju te pirmo reizi un manas bildes arī nevienam netiku sūtījusi.
-Kā jūs mani pazīstat? Vai jūs mani gaidījāt?-jautāju.
Sieviete neatbildēja, tikai turpināja virzīties uz priekšu. Tā arī nesagaidījusi atbildi, atkal pievērsos pils ieksienei.Mēs šķērsojām kādu garu gaiteni un tuvojāmies kāpnēm.
-Tev kādu laiciņu nāksies padzīvot torņa istabiņā,- sieviete klāstīja-bez istabas biedra. Šobrī vēl neesam īpaši pārliecināti par audzēkņu izvietojumu. Vai tas nekas?
Atdarinādama īso sievieti, turpināju soļot, neizdvesdama ne skaņas. Arī sieviete vairs neko neteica. Aizdomājos, vai sievietei nav vajadzīga palīdzība ar manu koferi, taču pamanīju, ka viņas rokas ir tukšas. Izbrīnā iesaucos:
- Kur palicis mans...?-bet es nepaspēju pabeigt teikumu, kad sievie, veikli nograbinādama atslēgas, jau vēra vaļā kādas tumši brūnas, koka durvis un es to ieraudzīju. Manu spilgto koferi nebija grūti pamanīt. Tas stāvēja tieši gaišās, mājīgās istabas vidū.Sieviete turēja durvis plaši atvērtas un gaidīja, līdz es aplūkošu telpu.
Istabas sienas bija maigi bēšīgā krāsā. Griesti bija balti, tie veidoja kaut ko līdzīgu baldahīnam. Tumši brūnā koka grīda lieliski harmonēja ar izliektajiem loga rāmjiem- tie bija vienādā krāsā, varbūt veidoti no tā paša koka,un mājīgi, klusi čīkstēja. Istaba bija apaļa. Tajā bija trīs plaši logi ar lielām, zemām palodzēm.
Labajā pusē atradās smalka, augsta vienguļamā gulta ar baltu metāla rāmi un puķainu gultas pārvalku. Blakus gultai stāvēja mazs, balts, ērts naktsskapītis. Zem vidējā loga atradās zema, gaišzila kumode ar četrām atvilknēm un smalkiem metāala rokturīšiem. Starp durvīm un logu no kreisās puses bija novietots gaiši dzeltens, vecmodīgs, ar kokgriezumiem rotāts skapis.
Man šeit patika! Mana istaba zināmā mērā līdzinājās šai, kaut gan tām nebija nekā kopīga atskaitot krāsas. Piegāju pie skapja un atvēru to. Manas cerības attaisnojās - skapī ieraudzīju spoguli. Atri aizvēruskapja durtiņas.
-Ir vēl kādi jautājumi?- īsā sieviete apvaicājās. Atskārtu ka nezinu sievietes vārdu, kaut arī viņa bija pirmā, ar ko šeit iepazinos, pirmā ko šeit vispār pamanīju.
-Kā jūs sauc,-nedomādama izsaucos,aizmirsdama par visām pieklājības formām, un aši piebildu- ja drīkst vaicāt?
-Rūta.- sieviete stādījās priekšā: -Vai vēl kas?
-Laikam viss. -atbildēju, prātodama, vai neko svarīgu neesmu aizmirsusi.-Ak nē, pagaidiet!- iesaucos -Vai man būs jānēsā formastērps? Kur šeit ir vannasistaba, un kur ēdamzāle? Kā lai es zinu, kurās telpās notiks mācības?- taču Rūta jau bija aizvērusi durvis. Aši steidzos un atrāvu tas vaļā, vēlējos saņemt atbildes uz jautājumiem, taču sievieti nekur nemanīju- garais gaitenis bija tukšs.
Atgriezos savā jaunajā istabā, apsēdos uz gultas malas- tā bija ļoti mīksta, un domāju, kas man tagad būtu darāms.
