Zombiju apokalipse 2k14 [3]`0

Lai jau turpinājums notiek!

________________________

TV ziņas rādīja ārkārtas stāvokli valstī un vispār visā pasaulē. Infekcija, pandēmija un nezināms vardarbības vilnis, kas pārņem inficētos, kuriem nekādā gadījumā nedrīkstot tuvoties. Viņi paši tuvojās un apgrauza visus, kas nesaprata, ka apakšējās ekstremitātes ir domātas skriešanai. Katrs pieaicinātais eksperts klāstīja citu teoriju par notiekošo. Cik cilvēku, tik viedokļu. Pārslēdzot kanālu bija redzami marodieri, kas dedzināja nupat aplaupītu alkohola veikalu. Tie kā prusaki jebkuras katastrofas laikā uzradās un metās laupīt tikko, kā radās iespēja. Nožēlojamie kropļi. Sociālie tīkli bija teju vai eksplodējuši un bieži uzkārās, kad Kristofs viedtālrunī mēģināja piekļūt ziņām. Ar grūtībām izdevās atrast ziņas, kas būtu vecākas par vienu dienu. Toties bija sūdzības soctīklos , ka notikusi interneta cenzēšana un pirmie ieraksti par nāvējošo vīrusu tikuši dzēsti un lietotāji bloķēti pirms tie paspēja izplatīt informāciju.

Tomēr vajadzēja pārliecināties vēl lieku reizi. Kā vēsta tautas paruna, dubults bieži vien neplīstot. Un Kristofs sastādīja tēva Klaudija numuru.

-Slava pravietim Graimsam! – Kristofs sacīja, tikko otrā galā atsaucās mācītājs.

-Jā, jā jā… Kāpēc tu vēl neesi baznīcā, ko? Un kur ir pārējie pļēguri?- mācītājs izklausījās visnotaļ pikts.

- Kas notiek? Es nupat pamodos no kodiena un tikai atnākot uz veikalu , kad redzēju dažus aizdomīgus tipus, ieslēdzu telefonu un tikai pirms piecām minūtēm es izlasīju par sarkano kodu. Kas notiek? Un pārējie pļēguri manā dzīvoklī sāk mosties , cerams ka tā... Es tagad nevaru pamest veikalu, nupat te jau bija Bārmeņa čaļi. Atsūti man te pāris bruņotus vīrus. Pēc pusstundas būšu baznīcā! – Kristofs puslīdz loģiski centās paskaidrot.

-Pēc brīža viņi būs klāt! – mācītājs sacīja un pārtrauca sarunu.

Kamēr neviens netraucēja, Kristofs kabineta skapī sameklēja Roberta Kirkmana pravietojumu, kurš ārpusē sāka piepildīties pēc visiem kritērijiem. Uz pravietojuma pirmā izdevuma vāka bija ar roku pierakstītas dažas tēzes un citāti, kā piemēram „Baidies dzīvo” „Viss ir mainījies. Pasaule ir mainījusies. Mums jāmainās līdz ar to.” , „Jāpieņem pasaule tāda, kāda tā ir, ja vēlies izdzīvot” , „Viss ir relatīvs. Iedomājies, ka paliec bez kājas, taču izdzīvo. No otras puses tu varētu būt miris.” , „Enjoy little things” un vēl dažas, pēc kurām Kristofs vadījās dzīvē un saprata to, ka ir kaut kas jādara lietas labā lai izdzīvotu.

Pēc pārdesmit minūtēm lielā ātrumā stāvlaukumā ieslīdēja balts Ford Transit busiņš. Tas, ka fords slīdēja slaidā lokā un bīstami sasvērās uz sāniem liecināja par to, ka brauc viens no pankiem. Tā arī bija. Līdz zobiem bruņojušies ,ģērbušies ierastajās ādas jakās un rūtainās biksēs, kas dekorētas ar ķēdēm un pāris kilogramiem metāllūžņu, viņi nekavējās atklāt uguni no triecienšautenēm uz zombijiem. Viņi bija nopietni sagatavojušies ar H&K G36 automātiem un Berreta pistolēm.

Draudzē šie divi panki – Ēriks un Radoslavs – bija tādi kā brīvmākslinieki, kas ikdienā strādāja baikeru servisā un skrūvēja močus, bet vakaros dzerstījās, mīlēja meitenes un spēlēja šerpu pankroku garāžās. Viņi bija neatsverami ar savām tehniskajām zināšanām, jo dzimuši viņi varēja būt nevis slimnīcā, bet kaut kur auto remonta bedrē pie motoreļļas un degvielas smakām. Viņiem pat nebija noteikta oficiāla dzīvesvieta, jo garāžā taču arī varēja labi dzīvot un uzdzīvot, ja tik kāds atnesa burgerus un alus papildinājumus.

Apšāvuši tuvāko simts metru rādiusā esošos zombijus viņi beidzot pievērsās Kristofam, kurš viņus vēroja , stāvēdams veikala durvīs. Radoslavs panku modē uzsauca sveicienu:

-Oi!

-Oi! Jūs te pasargājiet, es skrienu uz mājām pamodināt pārējos pļēgurus. – Kristofs tiem uzsauca un raitā solī devās uz savu māju. Tā atradās 600 metru attālumā un pēc īsa brīža un trīs atšautiem zombijiem viņš jau skrēja pa trepēm augšā. Savus piedzērušos biedrus viņš bija ieslēdzis dzīvoklī.

„Āāāāāā sarkanais kods!!!- viņš nobļāvās, kad atvēra dzīvokļa durvis.

Visi bija pamodušies, rosījās pa virtuvi vai skatījās televizoru. Likās, ka ir mazāk cilvēku kā tad, kad viņš gāja prom. Tomēr īsti pārliecināts Kristofs nebija.

-Mēs zinām…- kāds atsaucās.

Meitene, kuru Kristofs nekad nebija redzējis, un uz kuras krūtīm rīta agrumā bija aizmidzis kasieris Pols, bija ierāvusies dīvāna stūrī un raudāja. Kristofs laipni painteresējās un uzzināja, ka ziņu tiešraidē bija gadījies redzēt, kā viņas māti uz ielas saplosa zombiji. Meiteni sauca Kristena un viņai sāka aizbraukt jumts.

-Sāc pierast. Mēs visi mirsim, taču pagaidām mēs esam dzīvi. Uz to arī jāiedzer! – Kristofs lika lietā savas nožēlojamās psihologa spējas un cerēja, ka tas palīdzēs. Ne vella . - Mēs taču zinām, kas notiek ar šādām histēriskām jaunkundzēm kritiskā situācijā… - Kristofs domīgi turpināja un ar sarullētu pornožurnālu uzšāva pa pakausi Polam un aizvilka viņu uz virtuvi.

-Klaudijs saka, ka jābrauc uz baznīcu. Mēs esam nodzēruši veselu apokalipsi! – Kristofs sacīja.

-Es zinu tikai to, ka man galva ir kā ar akmeņiem piebērta… Kad pamanīju sarkano, gandrīz apdirsos… Vecīt, tas ir galīgi slikti! – Pils norūpējies sacīja un ar pamatīgi trīcošu roku turēja alus skārdeni.

-Labi, ka tu man dīvānu nepietaisīji no bailēm, kur tu gulēji uz tās meičas pupiem. Kas viņa vispār tāda ir?? Pirmo reizi redzu? Kad viņa vispār uzradās? – Kristofs pa pusei nopietni jautāja. Patiesībā gan viņu tas īpaši nesatrauca, jo pavadītajās dienās bija saticis daudz nepazīstamu cilvēku savā miteklī.

-Nav ne jausmas, taču drāžas kā traka…

-Tu par kaut ko citu arī domā, maniak? – Kristofs iesmējās.

-A kas ir?

-Nekas… Tagad svarīgāk par drāzienu ir tas, kas notiek ārā…

-Ārā jau tikai tāds sīkums kā pravietojums piepildās… Slava pravietim Graimsam!

-Ja es pareizi saprotu, pagaidām riski ir minimāli un dzīve vēl turpinās puslīdz ierastajās sliedēs un zombiji vēl nav tas trakākais. Tā vismaz domā visi šie miljoni, kas nezina , ar ko viņiem ir darīšana. Taču tas ir stundu jautājums. Slava pravietim Graimsam! – Kristofs nobeidza sarunu ar draudzes saukli, kuru bija ierasts sacīt runājot par svarīgām lietām.

Mirkli vēlāk visiem paģirainajiem un paģirainajām bija sagādāts pa kādam stiprākam dzērienam, lielais aspirīna un ibumetīna iepakojums un šis tas ēdams, kā arī tika apskaidrota situācija.

-Tā, organismi! Zināms ir tikai tas, ka ir pilnīgā dirsā un pareģojums piepildās , lai cik ļoti mēs to negribētu, vai kāds tomēr gribētu, ko? Ja es pareizi saprotu, jūs jau esat piezvanījuši saviem tuviniekiem, vai ne? Piezvaniet vecākiem un citiem tuviniekiem… Droši vien jāatvadās no viņiem vai jāiesaka kā rīkoties, ja viņi ir saprātīgi radījumi… Tik saprātīgi, kā mēs, TWD draudzes locekļi. Dažiem no mums ir jādodas uz baznīcu pie tēva Klaudija, pateicoties kuram mēs zinām , kā ir jārīkojas. Man šeit ir piecas pistoles un piecas bises. Vajag vēl trīs brīvprātīgos , kuri ir garīgi spēcīgi un neapjuks ieraugot īstu zombiju, kādus mēs tikai fantastikas filmās un Černobiļā agrāk zinājām. Tas ir pārsteidzoši, cik ātri sliktas lietas kļuva par pilnīgu sūdu vētru… Lūdzu, piesakieties un paņemiet ieročus un munīciju. Pārējie, palieciet šeit drošībā līdz mēs atgriežamies. Mēs atgriezīsimies un varbūt zāli atnesīsim! – Kristofs monologu beidza uz optimistiskas nots.

Pieteicās noraudājusies Kristena un divi Pola paziņas, kurus tā starp citu mazliet pazina arī Kristofs, jo pāris reizes bija tikušies TWD draudzes sanāksmēs.

Ar cerību, ka palicēji nesataisīs nepatikšanas, pieci bruņoti jauni cilvēki sakāpa Pola Chrysler Voyager un sazinājās tēvu Klaudiju.

Atlika tikai trīs kvartālus nobraukt, taču tas bija kā šķēršļu poligons. Pirmajā lielajā krustojumā bija Nacionālās Gvardes blokāde ar tanku un diviem Humwee. Armijnieki , šķiet, nežēloja munīciju un šāva uz visu, kas kustās. Mašīnu viņi blokādei nelaida cauri un aizdomīgi bīstami pagrieza tanka stobru. Labi, ka tuvākā šķērsiela bija tukša. Vien pāris zombiji lēnām devās vien sev zināmā virzienā. Pols tos notrieca un pārbrauca pāri tā, ka zem riteņiem nokrakšķēja kauli un nožļarkstēja iekšas.

Pārsimt metrus nobraukuši pa netīro šķērsielu, viņi izbrauca tieši pretī baznīcai un atviegloti uzelpoja, jo neviena zombija nemanīja. Tikai rumpīši ar cauršautām galvām. Pa ielu skaraidīja diezgan dzīvi civiliedzīvotāji, kuri steidzīgi krāva mašīnās savu iedzīvi un sekoja dažādu dienestu rīkojumam pamest pilsētu un doties uz laukiem, kur visam vajadzēja būt ļoti brīnišķīgi un jauki. Taču bija skaidrs, ka ļoti daudzi nekur netiks, jo attapsies beigti. Avārijas un nobloķētas maģistrāles kļuva par parastu parādību un atbildīgie dienesti bija aizņemti visās frontēs un cieta smagus dzīvā spēka zaudējumus. Un pirmā diena bija knapi pusē.

Gar baznīcu bija divmetrīgs dzelzs stieņu žogs, kurš tur stāvēja kopš baznīcas uzcelšanas un nebija izkustināms pat ar tanku, jo līdz pusotra metra dziļumam tas zemē bija kārtīgā betonā nostiprināts. Pirms četrdesmit gadiem neviens nedomāja par materiālu taupīšanu un baznīcas budžeta konsolidāciju. Viss notika kārtīgi un pamatīgi, nevis kā pēdējā laikā , kad tā saucamo betona žogu varēja apgāzt pat neliels vējiņš.

Viņus sagaidīja divi bruņoti draudzes locekļi un pārbaudīja pirms ielaišanas vai kāds nav sakosts un sācis pārvērsties par zombiju, kas varētu apdraudēt visus.

Viņi iegāja baznīcā.

__________________

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Zombiju-apokalipse-2k14-2/679875