Šis margrietiņu aromāts,
kā laimi radošs aparāts
Tas piezogas man klusi, klusi
Vai tu esi aptrakusi?
Ja citiem sirdi salauzt spēji,
tu manu gabaliņiem ēdi
Es vaidu, kliedzu, smejos sāpēs
Varbūt tās ko nesapratīs
Ātri, tā, kā dziju satīs
Kamolā un neatraisīs
bet, ja tās vēl kritīs acīs-
drosme nežēlīgi sacīs
Vīrietim man lika būt,
emocijās neizplūst
Tā, kā lietussargam lietū
Atstrādāt šo prasmi viedo
Vēl joprojām stalts un glīts,
mīlestībai baigais spīts
Negribēja mīla mani
Jautāju tai- kā tu vari?
Neatbildēja tā maita,
visam jāiet sava gaita
Satiksi to redzēto
Darīsi par laimīgo
