Mans jaunais stāsts. Izbaudiet!
Kā jau katru dienu gāju pa ierasto Vecrīgas ieliņu un pārdomāju savu dzīvi. Tā nebūt nebija tāda par kādu sapņoju bērnībā - princis baltā zirgā un mīlestība līdz mūža galam. Arī vārdi "viņi dzīvoja ilgi un laimīgi" tajā neiederējās. Nu, viens no mums bija laimīgs, bet nejau es. Jā, gandrīz aizmirsu pastāstīt par sevi. Mani sauc Samanta, esmu 25 gadus veca un jau 6 no tiem esmu precējusis. Man ir zilas acis un gari blondi mati. Mani vecāki ir ļoti bagāti un un tagad dzīvo Amerikā. Bet es dzīvoju Latvijā ar savu vīru. Laigan tas ir tikai uz šiem trim nākamajiem gadiem, kamēr viņam te ir biznesa projekts. Taču gan es, gan mani vecāki agrāk dzīvojām šeit, taču kad apprecējos vajadzēja pārvākties uz Ameriku, jo tieši no turienes ir mans vīrs. Ar vecākiem es nasazinos, jo tieši viņi man dāvāja šo murgu, kas man tagad jāsauc par dzīvi. Jau no bērnības es biju vecāku luteklīte un man tika viss, ko gribēju. Mana bērnība bija kā pasaka - viss notika pēc mana prāta. Taču katrai pasakai kādriez pienāk beigas - un mana nebija izņēmums. Tā tuvojās nobeigumam tajā dienā, kad tēvam sākās darījumi ar kādu uzņēmēju no Amerikas. Tagad jau man šis "kāds" ir jāsauc par vīra tēvu.
Tuvojās mana 18. dzimšanas diena un par godu tai tika plānota grandioza balle. Lieki teikt, ka arī šis Amerikas uzņēmējs bija viesu sarakstā. Mani tas īpaši neuztrauca, jo katrā manā dzimšanas dienā bija klāt kāds no tēva darījumu partneriem un tā jau kļuva par tradīciju. Kad pienāca mana lielā diena arī tēva darījumu partneris bija klāt, taču nejau viens - ar savu dēlu. Es tādus kā viņu saucu par "kārtējo brunču mednieku" - viņš bija izskatīgs, bagāts un nenormāli iedomīgs. Tieši tajā dienā viņš sāka man piecirst kanti un lai nesabojātu tēva darījumus - tēloju, ka man viņš patīk un mēs labi pavadām laiku. Laigan man viņš riebās ar visu savu bagātību un pārliecību par sevi. Mani vecāki redzēja kā mēs pavadām kopā laiku un cik labi saprotamis. Tad arī manam "dārgajam tētukam" radās ideja - izprecināt mani bagātnieka dēlam no Amerikas. Sākumā es, protams, par to nezināju, es biju neziņā veseu gadu. Tikai neilgi pirms manas 19. dzimšanas dienas es uzzināju par šavām kāzām ar Džeimsu. Mani vecāki jau visu bija izplānojuši manā vietā - pēc 2 mēnešiem man bija jāprecas. Laigan viņi zināja manu attieksmi pret Džeimšu, taču tam nebija nozīmes. Gribot vai negribot man tam bija jāpiekrīt - izvēles nebija, laigan dzīvot pilnīgi un galīgi bez jebkāda graša kabatā un Dievs vien zina kur - nebija nekāds variants. Tieši starp kāzām un bezpajumtnieces dzīvi man lika izvēlēties, jo mans tēvs sevi neiešot apkaunot ar solījumu laušanu. Un dzīvot ar meitu, kas izjaukusi viņa biznesu viņš netaisījās. Ko es varu teikt par savu māti - viņa bija tieši tāda pati - pilnīgi visā piekrita tēvam. Tādēļ arī es biju spiesta precēties ar Džeimsu, jo ko gan es darītu viena bez jebkādas apgūtas profesijas un tikai ar vidusskolas izglītību?
Taču tagad es šo savu izvēli nožēlij. Labāk es būtu uz ielas nekāDžeimsa sieva, bet tagad šī man nožēla bija tukši vārdi u neko vairs nevarēja mainīt...
