Meitene devās kārtējā pastaigā pa garlaicīgo, tumšo piepilsētas ieliņu, ārā sniga...šoreiz viņa atcerējās, ko tādu, kas izmainīja viņas dzīvi, ko viņa nevēlājās atcerēties, ko vēlejās izdzēst...
Tas notika pirms pieciem gadiem...
Viņa bija mājās, pētīja skaistās zvaigznes, līdz pie durvīm atskaneja liktenīgais zvans.
Mamma atvēra, tur bija vienmēr smaidošā māsīca. Viņa vairs nesmaidīja.
‘’Ko gan viņa šeit dara tik vēlā vakara stundā?’’ nodomāja apmulsusī meitene.
Meitenes sirds sāka sisties tik strauji, ka likās tā tūlīt apstāsies. Kas gan bija noticis? Kāpēc dzīve liekas apstājusies?
Mamma un māsīca iegāja virtuvē. Abas kaut ko cītīgi pārstprieda, izskanēja dīvainas skaņas. Meitene centās saklausīt, kas notiek, taču dzirdēja tikai savus ātros un skaļos sirdspukstus.
Gāja laiks. Viņas tikai runāja un runāja. Meitene neuzdrošinājās iet pie abām, iejaukties sarunā.
10 minūtes, 20 minūtes, pusstunda..laiks vilkās mūžīgi.
Un pēkšņi, mammas aizlūzusī balss viņu sauca. Meitene devās uz virtuvi, taču viņas sirds lūdzās, lai viņa uz turieni neiet..tā tik ļoti lūdzās.
‘’Apstājies!’’ sirds jau kliedza.
Ienākusi gaišajā telpā viņas acis apžilba. Meitene ieraudzīja mātes un māsīcas acis. Tās bija melnas un noraudātas. Drūmās sejas liecināja, ka tūlīt meitenes dzīve mainīsies...
‘’Viņa ir mirusi!’’ drūmi, ar raudošu balsi nočukstēja mamma.
Meitene palūkojās uz māsīcu. Viņa bija salauzta. Viņas daļiņa, viņas māsa bija zudusi. Viņas māsa bija mirusi. Meitenes māsīca...
Meitene spēja tikai nosmīnēt un neticīgi lūkoties uz drūmajām sejām, viņa tam nespēja noticēt, tas bija pārāk baisi. Viņa centās savilkt skumju , raudošu grimmasi, taču prāts vēl projām nespēja noticēt tikko dzirdētajam,sirds jau asiņoja..Meitene skrēja uz istabu...Emocijas gāja pāri malām, viņa nezināja ko darīt tālāk, kā izturēties.
Meitene atkal noklausījās , kas tiek pārspriests virtuvē.
Māsīca izdarīja pašnāvību...viņa beidza savu dzīvi labprātīgi, nolecot no augstceltnes...
Meitene tam nespēja un negribēja noticēt. Viņas sirdī parādījās naids, milzīgs naids un neiedomājams izmisums. Kā viņa tā varēja? Kā viņa varēja mums to nodarīt, mūs pamest? Kā? Kāpēc? Tie bija jautājumi uz kuriem meitene nesaņēma atbildes...
Pulkstenis rādīja 22:22 vakarā. Meitene notrausa pēdējo asaru no gaišās sejas, palūkojās debesīss, pasmaidīja un nočukstēja: ‘’Es tevi mīlu un vienmēr mīlēšu!’’ Ejot gadiem viņa samierinājās, naids bija zudis, taču smagums vēl bija, meitene nekad neaizmirsīs tās sāpes un to izmisumu. Cenšoties sasildīt rokas ar savu dvašu, viņa devās pa veco ieliņu uz mājām,pēc visa pārciestā uz viņas lūpām bija neviltots un mīlestības pilns smaids.
