local-stats-pixel fb-conv-api

You lose 1410

126 0

Pēc nedēļas


Leju apelsīnu sulu savā glāzē un mierīgi skatos uz kucēnu. Viņš vēl nav apradis kārtīgi ar mājām, taču jau vakar sāka atsaucat, kad viņu saucu. Viņs nav paaudzies, jo ir pagājusi tikai nedēļa.
Man šodien jāiet uz skolu, bet tā kā ir divi kilometri, mani vedīs ar mašīnu. Īsti nezinu, kurš, bet laikam kaut kāds Gatis. Es nemaz negribu iet uz skolu, bet ilgāk nevaru palikt mājās. Es varu palikt uz otru gadu, un ar to riskēt es nevēlos.
Nolieku netīros traukus izlietnē, un pavārs atkal uz mani paskatās ar nosodošu skatienu. Viņš jau vairākas reizes man ir teicis, ka traukus viņš savāks un man tie neesot jānes, bet es tā nevēlos, tāpēc pati traukus aiznesu. Uzskrienu augšā uz istabu un dodos uz mašīnu, kas stāv pie durvīm.
Šofera vietā sēž vīrietis ap trīsdesmit gadiem, melniem matiem un brūnām acīm. Uzsmaidu viņam un iekāpju mašīnā.
-Jūs esat Gatis? - drošības pēc pajautāju.
-Jā!- viņš vienaldzīgi nosaka un uzsāk braucienu. Ar katru metru rokas sāk trīcēt arvien trakās un bailes pieņemas spēkā, man paliek arvien baisāk kaut gan tā ir tikai skola. Mašīna apstājas pie skolas durvīm, un es no tās izkāpju. Visi skatieni tiek pievērsti man, nav jau brīnums, jo mašīna, ar ko Gatis mani atveda, ir glauna. Skolā ieeju līdz ar zvanu, tāpēc ātri skapītī iemetu jaku un skrienu uz klasi. Pirmā stunda ir bioloģija. Atklāti sakot, skolotāja no manis baidās.
Atveru vaļā durvis un redzu, ka skolotāja jau ir klasē.
-Atvainojos, ka nokavēju! -pasaku un aizeju uz savu vietu blakus Marekam. Izbrīnīti un šokēti skatieni tiek pievērsti man. To jau biju gaidījusi. Es zināju, ka visiem būs šoks. Es izlikos, ka nemanu, taču Mareka skatiens man traucēja.
-Kas?- pagriezusies pret viņu klusi pajautāju, bet tas nebija dusmīgi vai naidīgi, tas bija laipni. Mareka acis vēl vairāk iepletās.
-Kas ir noticis? - viņš neizpratnē man nautā, bet es nopūšos un pievēršos stundau puisim atbildi nesniegusi. Stunda patiesībā nav nemaz tik garlaicīga. Tā ir diez gan interesanta.
Inetersantākajā daļā atskanēja zvans, un es klusi pie sevis nolmājos. Kad visi bija izgājuši, devos pie skolotājas.
-Skolotāj, es varētu atnākt uz kādu konultāciju? -laipni viņai pajautāju. Skolotājs, protams nobrīnījās.
-Jā, protams, nāc kad vien vēlies! - viņ apmulsusi noteica. Es pateicos un gāju uz nākamo stundu. Iegāju klasē un visi skatienu tika pievērsti man.
-Kas? - bez naida balsī noteicu un pārlaidu skatu pāi klasei, ikviens skatiens tika pievērsts man.
-Kas ar tevi noticis? Tev ir kāds plāns padomā? - Ginta vārdi mani nedaudz aizskāra, bet nelikos par ne zinis.
-Nē! - savaldīgi un vēsi Gintam atraucu.
-Neticu! -Gints mazliet ar humoru balsī piebeidza manu pacietību. Es nekad neesmu bijusi cilvēks ar pacietības mēru. Mani ātri varēja izvest no pacietības. Taču šie vārdi lika kamolam sakāpt kaklā, jo esmu tikai cilvēks.
-Es nedrīkstu mainīties. Neesmu cilvēks, ja? To tu gribēji pateikt? Es nevaru manīt domas? Tu pat iedomāties nevari, cik daudz emsu cietusi. Vecāki pameta, māsa pameta. Citu tuvu man nekad nav bijis. Es vienmēr esmu bijusi viena. Iepriekšējā skolā mani pazemoja, izsmēja un sita. Es noslēdzos sevī un kļuvu auksta. Nekad nav bijis cilvēks, kas gribējis man palīdzēt. Vienmēr visu esmu turējusi sevī. Tas mani grauza no iekšpuses, es to izliku uz citiem cerot, ka tas palīdzēs, bet es kļūdījos. Tas sāpēs tikai padziļināja. Notrieca mani mašīna, es apzinājos ko esmu darījusi. Es sapratu itin visu. Es atnācu, lai mainītos, taču jūs man to neļaujat, jūs mani lēnām nogalināt. Jūs to nesaprotat! - beigās jau biju sākusi kliegt un raudāt. Tas sāpēja. Klase uz mani spēja skatīties tikai ar nožēlas skatieniem. Es vairs nevarēju izturēt spriedzi, tāpēc izskrēju no klases, aizskrēju līdz skapītim un paķēru jauku. Galva ik pa laikan iesāpējās, jo ārsts teica, ka skriet nav labi. Es visu ignorēju un skrēju divus kilometru raudādama uz mājām. Acis miglojās no asarām, kas tecēja. Ir sāpīgi, bet man tas jāpārcieš.
Ieskrienu mājā noraudājusies un elsodama. Par nelaimi uzskrēju virsū Mišelam. Viņš satraukti mani uzlūkoja.
-Kas noticis? - viņš satraukti vaicāja, laikan es viņam rūpu. VArbūt tikai vecāki lika, bet es ceru, ka viņam es rūpu.
-Klasesbiedri! - nošņukstēju. Mišels lēnām pacēla manu zodu un ieskatījās acīs.
-Viss būs labi! - viņš mīļi noteica. Es ieskatījos viņa skaistajās acīs, kuras ir kā okeāns, kurā ienirsti un nekad netiec ārā. Manām lupām pieskārās viņa lūpas.

126 0 10 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 10

0/2000
Paldies, tev par šo lielisko, jauko daļiņu. emotion
0 0 atbildēt
Nēē! Negribu lai viņa iemīlās Mišelā...emotion nē.
0 0 atbildēt