local-stats-pixel fb-conv-api

White Devil [22]1

- Pēc notikušā Maiks ieradās pie manis. Es viņu nevēlējos redzēt ne acu galā. Viņš bija ieradies, lai censtos attaisnot sevi. Lilija esot ielavījusies pa kluso viņa glabātuvē un pati sev ievadījusi heroīnu. Viņa nekad to nebija darījusi. Tikai zināja, kas jādara. Taču nezināja, cik daudz drīkst lietot, lai uzreiz neaizietu bojā. Viņa sev ievadīja milzīgu devu. Un viņas ķermenis, kas nekad neko tādu nebija piedzīvojis, reaģēja tajā pašā mirklī. Maiks apgalvoja, ka nekad nepieļautu, ka viņa sev ievada tik daudz. Bet viņš pieļautu, ka viņa to lieto. Un ar to man pietika. Maika dēļ biju zaudējis pēdējo sev dārgāko cilvēku. Un visam punktu pielika tas, ka viņš vēl reizi, tikai nedaudz maigākā balsī man centās piedraudēt, ka manas izrunāšanās gadījumā, es pats tikšot pie visa vainots. Pēc tā es no visa spēka situ Maikam. Salauzu viņam degunu un izsitu pāris zobus. Manī bija dzīvniecisks niknums. Un tas vēl joprojām nekur nav zudis.- Stefans beidza savu stāstu.

Labu mirkli abi sēdējā klusumā. Natālija pārlaida ar plaukstu pār vaigiem, lai notrauktu asaras. Viņa nezināja, ko teikt. Un, vai vispār tagad vajadzētu ko teikt. Taču vajadzēja. Viņas izturēšanās tagad šķita rupja. Viņa bija netaisnīga pret Stefanu., taču, kā gan viņa varēja zināt, ka viss ir bijis tik nopietni? Tagad, to zinot, viņa vismaz saprata puiša attieksmi un reakciju uz visu, kas saistīts ar Maika vārdu.

- Stefan,- viņa iesāka,- Piedod par manu izturēšanos. Tai nav attaisnojuma.

- Tā nav tava vaina, tu nezināji. Un ticu, ka pat iedomāties nevarēji ko tādu. Un tev nav nekas tā dēļ jāmaina. Tikai jāapsola būt piesardzīgai attiecībā uz Maiku. Aiz visām viņa darbībām slēpjas kāda doma, kāds aprēķins. Un viņš nav no tiem, kas uzticas pēc tik īsa pazīšanās laika. Un cik noprotu, pret tevi viņš ir neierasti atvērts.- Stefana balss bija kļuvusi ierasta. Viņa balsī vairs nebija jūtamas dusmas vai aizvainojums.

- Es negrasos iesaistīties kādos darījumos ar Maiku. Tici man. Viņš man ir un paliks tikai paziņa.- apsolīja Natālija.

- Tas labi.- klusu noteica Stefans un piecēlās kājās.

Viss dzirdētais mani bija ārkārtīgi iespaidojis. Taču man šķita, ka naidā pret Maiku, Stefans pārspīlēja viņa vainu visā notikušajā. Es, protams, neattaisnoju Maiku, jo, ja ne viņa narkotikas, tad Stefana māsa joprojām būtu dzīva, taču man šķita, ka pēc vecāku zaudējuma viņa iespējams būtu atradusi citu veidu, kā sev ko nodarīt. Es viņu nepazinu, tādēļ tās bija tikai manas pārdomas. Bet ar Stefanu mēs vairāk nekad neiedziļinājāmies šajā tēmā. Es varēju tikai attāli iztēloties, kādas sāpes viņš sevī nesa. Attāli, jo man manas ģimenes zaudējums būtu tikai atvieglojums. Taču daudzi ir laimīgi ar savu ģimeni un ja to pazaudē, tad nekas vairs nespēj to atsvērt.

Atlikusī dienas daļa ir viena no laimīgākajām atmiņām, kas man bijusi. Kuru es ar prieku un tai pat laikā ar dziļām sāpēm atceros. Viss šķita skaists, mēs bijām laimīgi, dzīve bija saulaina. Un es jutu, kā iemīlos Stefanā. Un no sirds ticēju, ka viņš jūt pret mani to pašu.

- Nu tad tagad varam iet peldēt?- lai arī negaiss jau bija pietuvojies daudz tuvāk, Stefans ierosināja. Viņš atkal ierasti smaidīja. Natālija apbrīnoja viņa spēju saglabāt dzīvesprieku pēc tik daudzām sāpēm un zaudējumiem. Viņa apņēmās puisi tikai iepriecināt. Nekad vairs strīdu un nesaprašanos.

- Tad ātri, jo tūdaļ vairāk nebūs tik skaists laiks!- Natālija pielēca kājās un metās uz ezera pusi.- Bet man taču nav peldkostīma!- pie paša ūdens apstājusies, meitene iekliedzās.

- Priekš kam tev tas?- Stefans iesmējās. Viņš jau bija novilcis savu kreklu un atraisījis bikšu jostu.

- Bet…- Natālija smaidīja. Viņa atkapās un ar ieskrējienu metās ūdens virzienā. Ar lielu troksni un šļakatām viņa jau bija ezerā. Arī Stefans pēc mirkļa pievienojās.

Negaiss bija jau gandrīz virs ezera, kad sāka celties vēja ātrums. Ezera malā koki sāka līgoties, padodoties vēja skavām.

- Mums ir jādodas, kamēr nav sācies negaiss!- nedaudz uztraukta ieminējās Natālija. Viņa stāvēja ūdenī, kas sniedzās pāri viņas krūtīm.

- Nesatraucies, nogādāšu tevi mājās.- Stefans atbildēja un pienāca tuvāk meitenei. Viņš zem ūdens ar plaukstu viegli pieskārās Natālijas rokai. Natālijas garie mati viegli viļņojās virs ūdens. Stefanu apbūra meitenes nevainīgais izskats un skaistums. Nogranda apdullinoši skaļš pērkona dārds.

- Stefan, man kļūst baisi.- meitene nodrebēja un izskatījās patiešām nobijusies.

- Nāc, dod roku, ja baidies, tad brauksim.- puisis satvēra Natālijas roku un abi devās uz krastu. Natālija viegli ietrīsējās no Stefana pieskārieniem. Viņa jutās pasargāta.

Abi jaunieši iznāca krastā, vējš bija kļuvis ļoti brāzmains un sāka līņāt. Kļuva tumšs. Ezers izskatījās drūms, atspoguļojot tumšo negaisa mākoni. Debesis pāršķēla spoža zibens gaisma, kam tūdaļ sekoja skaļš grāviens. Stefans apķēra meiteni un abi skrēja uz busiņu.

- Tev ir auksti?- iekāpuši mašīnā, jautāja Stefans.

- Nē, vēsi, bet ciešami.- atbildēja Natālija. Viņas drēbes bija izmirkušas.- Es saslapināšu tavu sēdekļus!- viņa ierunājās, palūkodamies uz savām drēbēm.

- Ne manus, bet gan automašīnas,- atbildēja Stefans,- tas taču ir tikai ūdens. Tu nevārtījies dubļos.- Stefans smaidīja. Aiz loga jau sāka pamatīgi gāzt lietus.

- Tas tiesa,- atbildēja Natālija un pasmaidīja. Viņa nespēja nesmaidīt šī puiša klātbūtnē. Un nespēja neraudāt, ja viņš jutās slikti.

- Natālij… drīkstu ko izdarīt?- Stefans pēc neilga mirkļa jautāja, lūkodamies uz meiteni, no kuras nepārtraukti pilēja neskaitāmas mazas ūdens lāsītes, nokrītot uz sēdekļiem, klusu atsitoties un neatgriezeniski izplūstot.

- Atkarīgs no tā, ko tieši tu vēlies darīt.- Natālija nedaudz pārsteigta skatījās uz puisi.

- Nu…- viņš pieskārās meitenes plaukstai un maigi uzlika savu plaukstu uz viņas vēdera, nedaudz pievelkot meiteni sev tuvāk. Natālija ne mirkli nepretojās, bet gan ļāvās viņa pieskārieniem. Sajutis apstiprinājumu, lai tuvotos, Stefans pieliecās meitenes sejai pavisam tuvu, nedaudz nogaidot, viņš uzspieda savas lūpas viņas nedaudz vēsajām, mīkstajām lūpām. Tajā mirklī gaisu šķēla apžilbinoša zibens bulta, pēc kuras uzreiz granda pērkona dārds. Natālija spēcīgi sarāvās un nedaudz iekliedzās. Abi sāka smieties.

- Labi, braucam prom, savādāk tu vēl dabūsi sirdsklauves.- Stefans smiedamies teica un iedarbināja mašīnas motoru. Lietus bija tik spēcīgs, ka šķita, ka tas tūdaļ izsitīs priekšējo automašīnas logu.

- Stefan.- Natālija smaidot uzrunāja puisi. Viņa viegli pieskārās puiša sejai un negaidot noskūpstīja puisi uz lūpām, šoreiz paildzinot skūpsta laiku. Viņa vēlējās vēl un vēl izjust Stefana smaržu un siltumu, esot tik tuvu. Stefana lūpas šķita siltas un aicinošas. Puisis atbildēja skūpstam un abi nodevās viens otra burvībai. Pēc mirkļa Stefans nedaudz atvirzīja savu seju no Natālijas sejas. Viņa vēl brīdi turēja aizvērtas acis un viegli smaidīja. Stefans vēroja Natālijas sejas vaibstus.

41 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
xd avatarsxd

Tā tik turpini emotion

6 0 atbildēt