Scuzi, ka tik ilgi nelieku neko, bet darbi ir pāri manai apziņai. Tomēr šovakar veltu mirkli, lai ievietotu nākamo daļiņu
- Kā gan tu man vari likt ko apsolīt, ja pats man neko nestāsti?! Kā es varu spriest, cik slikts cilvēks ir Maiks, par kādu tu man acīmredzami centies viņu izvedot, ja tu man neko nestāsti? Es neko neapsolīšu, kamēr vien tu man neuzticēsies.- Natālijas balss nu bija kļuvusi skaļāka un uzstājīgāka.- Mēs esam jau pazīstami pietiekoši ilgi, lai, manuprāt, es būtu pelnījusi tik daudz, kā uzticēšanos.
- Runa nav par to. Es neapšaubu to, ka tev var uzticēties. Saproti, tas nav tik vienkārši…- Puisis atkal skatījās uz Natāliju.- Un ne šeit. Es vēlos prom no cilvēkiem.
- Labi, aizbrauksim kaut kur. Vienalga, kur.- Natālijas seja atmaiga. Viņa beidzot uzzinās, kas ir sabojājis šo divu puišu attiecības.
Abi jaunieši devās uz Stefana automašīnu, kas bija noparkota stāvlaukumā netālu no „Terases”. Viņi nolēma doties uz ezeru, kur tika svinēta Natālijas dzimšanas diena. Ceļā pavadījuši jau 20 minūtes neviens nebija bildis ne vārda. Natālija klusēja, jo nevēlējās novirzīties no tēmas un viņu nedaudz biedēja puiša izturēšanās. Viņa nevēlējās, lai viņš paliktu nikns un tad atkal jau būtu jāšķiras, dusmu pavadītiem. Stefans klusēja, jo pārcilāja savā galvā visas domas. Viņš saprata, ka meitene neatkāpsies, kamēr nebūs panākusi savu. Lai arī kā viņš nevēlētos par to runāt, tas ir jādara. Agrāk vai vēlāk tas tāpat atklātos. Un vismazāk Stefans vēlējās, lai tiktu uzklausīta Maika versija par notikušo.
Nonākuši pie ezera, Stefans noslāpēja motoru un atrāva mašīnas durvis. Viņš izleca no busiņa un devās uz pašu ezera malu. Natālija steidzīgi izkāpa no automašīnas un devās pakaļ puisim, kurš tobrīd lūkojās ezera dzidrajā ūdenī. Kaut kur tālumā mežā kliedza kāds putns. Ezera otrajā malā atradās atpūtas nams, taču no tā bija redzams vien jumts, jo priekšā bija izauguši bagātīgi krūmi.
- Apsēdīsimies?- Natālija piedāvāju un pati apsēdās uz soliņa, kas atradās turpat netālu. Stefans piebiedrojās.
- Nevēlies nopeldēties?- Stefans smaidīdams skatījās uz Natāliju, kura tajā brīdī kārtoja savus garos matus astē.
- Pēc tam. Un tā vien šķiet, ka mums nemaz nebūs jāiet ezerā.- Natālija nosprieda, lūkodamies tālumā debesīs uz tumšiem mākoņiem, kas vēlās pāri mežam.- Lūdzu, es nevēlos steidzināt, bet nenovērsies no tēmas. Pastāsti to, kā dēļ mēs šeit atbraucām.
- Tev šķiet, ka tas ir vienkārši. Tev liekas, ka tās ir kādas muļķības, nenopietns strīds, pēc kura nevaram salīgt, jo abiem ir nepiekāpīgi raksturi?
- Nē, tur jau tas āķis. Es nezinu, kas tas ir.- Natālija, nedaudz smaidīdama, atbildēja. Taču tagad viņa sāka nojaust, ka tas ir kas patiešām nopietns un ka viņa ir bijusi pārāk uzstājīga.- Piedod, ja tev tas rada grūtības. Bet es esmu šeit, lai atbalstītu.
- Kad iepazinos ar Maiku, man viņš, tāpat kā tev, likās jauks puisis.- iesāka Stefans,- Un mēs esam pazīstami ļoti ilgi. Gājām vienā skolā. Tajā pašā, kur Ramona pirms tam. Viņš gan ir daudz vecāks par mani. Mums ir kādu piecu gadu starpība, bet mēs ar laiku nonācām vienā kompānijā. Iepazināmies caur draugu draugiem. Kad gāja bojā mani vecāki, viņš mani ļoti atbalstīja. Un arī manu māsu…- Stefans nedaudz pieklusa.
Natālija kļuva domīga. Viņa bija piemirsusi, kam Stefans gājis cauri. Un tagad nožēloja savu uzstājību, taču nu jau bija par vēlu ko pārtraukt, ja vien Stefans pats to nevēlētos.
- Tev ir māsa?- Natālija pieklusinātā balsī jautāja. Viņa redzēja, ka šis jautājums pārvērš Stefana sejas izteiksmi. Tā kļuva drūma.
- Mana māsa Lilija bija iemīlējusies Maikā. Viņi kādu brīdi it kā bija kopā, taču to bieži pavadīja strīdi. Kad gāja bojā vecāki, šķita, ka Maiks izrāda lielu iejūtību pret mums abiem. It īpaši jau, protams, pret Liliju, kura ļoti spēcīgi pārdzīvoja vecāku zaudējumu, viņa ieslīga pamatīgā depresijā, kļuva apātiska. Kad mūs pieņēma tēva brālis, mūsu materiālā dzīve acīmredzami uzlabojās. Un tas kļuva izdevīgi arī Maikam. Kādu dienu, biju noraizējies par Liliju, jo nevarēju viņu sazvanīt jau pusi dienas. Devos uz Maika veikalu, kurš tikai nesen tapa atvērts. Ieejot veikalā pamanīju, ka neviena nav, tādēļ uzsaucu. Pēc mirkļa no savas slepenās telpas ieradās Maiks, kurš bija manāmi uztraukts. Arī viņa otrs bizness tikai nesen bija sācies. Narkotikas nebija pārāk labas kvalitātes, taču tās iedarbojās labi, ja vien netika par daudz lietotas. Jautājot pēc Lilijas, Maiks atbildēja, ka viņa ir veikalā, taču nevēloties nevienu satikt. Viņa guļot. Uzstāju, ka man viņa ir jāredz, Maiks kļuva daudz nervozāks un teica, lai es dodos prom. Kas manī radīja vēl lielāku nesapratni. Devos uz durvju pusi un Maiks mani centās aizkavēt, taču biju tik ļoti satrakojies, ka iesitu Maikam pa seju un ātri atrāvu durvis, noskrēju pa trepēm līdz istabai.- Stefans pieklusa. Viņa seja bija nemainīgi skumja. Drūma. Arī Natālijas seja kļuva arvien nopietnāka. Viņas vaibsti pauda līdzjūtību. Viņa redzēja, ka puisim sāp. Un tas sāpēja arī viņai.
- Atrāvu durvis un… tur viņa gulēja. Nē, viņa negulēja. Viņa raustījās. Viņas acis bija baltas un seja nedabiski saviebta. Es šausmās izkliedzu Lilijas vārdu un nometos pie viņas. Sagrābis viņas roku, ievēroju, ka no locītavas vēnas gāžas asinis. Lejā noskrēja arī Maiks. Viņš teica, ka ir izsaucis ātro palīdzību, taču mums viņa jāaiznesot citur. Lai netiktu atrastas narkotikas. Maiks bija pārbijies par savu ādu. Viņam nerūpēja, ka Lilija tūdaļ mirs. Es pārcilvēciskā balsī kliedzu uz Maiku, pagrūdu viņu nost un paņēmu uz rokām Liliju, uznesu viņu pa trepēm. Maiks teica, ka izsaucis mediķus uz blakus esošo parku. Maiks man sekoja un piedraudēja, ja es atklāšot, ka viņa lietojusi Maika narkotikas, tad viņš paraušot līdzi mani. Viņš visu vainu novelšot uz mani, galvodams, ka dabūs lieciniekus, kas visi liecinās pret mani. Visu savu narkobiznesu Maiks bija gatavs novelt uz maniem pleciem, ja vien es pasākšot kaut ko pret viņu. Tajā mirklī man bija uzspļaut visam. Es pat nedzirdēju, ko Maiks man teica. Kamēr aizskrēju līdz parkam, Lilija jau vairāk nekustējās. Neelpoja.- Stefans apklusa. Šķita, ka viņš neelpo. Natālijas acīs bija sariesušās asaras, kuras izveidoja straumīti pār vaigiem. Viss dzirdētais likās, kā baiss murgs.
