Klāt atkal es ar jaunu nodaļu astē... ;DD
...
Atpakaļ mājās
Traucāmies mājup, cik ātri vien varējām, lai pavēstītu karsti karstās vēstis.
Ledus Magone iztulkoja mums, ko siteoni bija pārrunājuši – uzbrukums bija pārcelts uz šo nakti, jo kāds spiegotājs bija atradis sava biedra līķi. Tā kā nebija zināms, vai pirms nāves siteons ir ticis nopratināts, krasi mainīta uzbrukuma stratēģija.
Tikai pēc tam, kad Trigerāņu vilkači devās prom un Rītausmas Sidrabtauriņa bija atstatus, Ledus Magone man atklāja, ka siteoni arī nozākājuši pašu meiteni un viņas māte, patēvs un pusmāsa acīmredzami svin Ledus Magones izstāšanos no spēles.
- Lai jau viņi priecājas, - meitene skumīgi bija novilkusi.
Tagad pametu skatienu sāņus uz meitenes zeltaino purnu, ko rotā apņēmības pilna izteiksme un skumjas.
Domāju, kā tas ir, kad visi pasaules uzskati tiek mainīti par trīssimt sešdesmit grādiem? Noteikti sarežģīti un, kad tie, kam tu uzticēji visu, vienkārši pagriež muguru...
Iešaujamies skolas teritorijā un mani pārņem patīkams siltums un šķiet, ka visa pasaule sveic ar atgriešanos mājās.
Pie meža malas pieņemam cilvēka veidolu un Ledus Magone sāk neomulīgi mīņāties.
- Neuztraucies, - Rītausmas Sidrabtauriņa, mirkli vilcinoties, apskauj meiteni, - viņi būs spiesti tevi pieņemt.
Iznākam no koku aizsega un lēni dodamies Rituālu apļa virzienā.
Nikns rūciens un man deguna priekšā piezemējas Nāves Durklis.
Pasperu pāris soļus atpakaļ un pavelku Ledus Magoni sev aiz muguras un izaicinoši veros Virsaiša aukstajās acīs.
- Paskat, kas tik ir atgriezies, - puisis skaļi un nicinoši nosaka pievērsdams apkārtējo uzmanību, - mūsu cilts dārgumi.
Rītausmas Sidrabtauriņa man blakus ierūcas. Vilkači sāk pulcēties puslokā. Sastopos ar Rēgu Vulkāna nosodošajām un sāpju pilnajām acīm. Mirkli veros puiša zilajās acīs kā lūgdama piedošanu un tad novēršos.
- Kāpēc jūs atvedāt Nodevēju? - Nāves Durklis panāk uz priekšu un tagad es draudoši ierūcos.
- Viņas vieta ir šeit, - caur sakostiem zobiem izgrūžu.
- Viņas vieta ir zem zemes, - Virsaitis izlabo un panāk vēl tuvāk. Es, savukārt, nostājos tā, lai pilnībā aizsegtu Ledus Magoni, kas laikam nespēj izlemt – bēgt vai aizstāvēties.
- Laid garām, - puisis pavēl, taču es nekustos no vietas.
- No sākuma uzklausi mani, - šņācu un pēc Durkļa sejas izteiksmes saprotu, ka nekādas uzklausīšanas nebūs – būs tikai nāve.
- Ak Dievs, vai tad tu nevari veltīt pāris minūtes sava laika? - Safrāna Murkšķis sakrusto rokas uz krūtīm un tad man piemiedz ar aci. Tātad ir vēl kāds, kas ir manā pusē.
- Runā, - Nāves Durklis izmet un es apvaldu vēlmi iekrāmēt viņam.
- Ledus Magone kļūdījās, viņai bija uzspiesti nepareizi uzskati, - speru vaļā un ceru, ka ar to pietiks, - viņai jādod otra iespēja.
- Un ja nu viņa kļūdās vēlreiz? - Nāves Durklis nošņaukājas un izsauc vēju.
Man priekšā nostājas Rītausmas Sidrabtauriņa.
- Tad saki, kādēļ viņai dāvināja spēju valdīt pār tīro uguns elementu? - meitene jautā, - kādēļ viņa vēl nav novākusi mūs visus?
- Es nedomāju, ka arī tu vēlies kļūt par Izraidīto, - Nāves Durklis lēni novelk.
- Es neesmu pret, - Rītausmas Sidrabtauriņa pavīpsnā, - jo ar Sjū es vismaz dzīvošu, bet palikt šeit ar tevi, acīmredzami, nozīmē vien nāvi.
- Ja izraidi Sjū, tev jāizraida arī mani, - Pele atnāk un nostājas man blakus, - nepazīstu šo meiteni ilgi, taču pietiekami labi, lai zinātu, ka ar viņu esmu drošībā.
- Pagaidi, - ierunājas Trejsauļu Dūja Tīna, un pievienojas Pelei. Tad meitene ielūkojas man acīs - es arī esmu ar tevi, Vilkace Sjū, un gribu, lai tu zini, ka – īss skatiens Ledus Magones virzienā, - es tev uzticos.
- Es iešu ar Sjū, - Krama Kobra pamet savu vietu.
- Piedod, Durkli, - Safrāna Murkšķis nostājas līdzās, - Vilkace Sjū pieņem pareizākus lēmumus.
- Bez manis neaizejiet...
- Esmu ar tevi, Vilkace Sjū...
- Es arī...
Jūtos aizkustinātu un pirmoreiz aptveru, cik patiesībā liela teikšana man šeit ir. Visa cilts ir sašķēlusies uz pusēm – tie, kuri uzskata par pareizu Nāves Durkļa lēmumu un tie, kas uzticas man.
Nevaru nepasmaidīt, zinot, ka Nāves Durklis neļaus tā vienkārši aiziet pusei cilts.
- Mēs vēl to nožēlosim, - Virsaitis nomurmina un tad, pagriezies, strauji aiziet. Arī viņa atbalstītāji izklīst.
Rītausmas Sidrabtauriņa iedunkā mani, smaidot līdz ausīm.
- Uzvara ir mūsu pusē, - meitene priecīgi izsaucas.
Iesmejos un tad kļūstu nopietna.
- Mums jāpastāsta Durklim par siteonu plāniem, - negribīgi novelku.
- Es pie viņa neiešu, - Rītausmas Sidrabtauriņa sakrusto rokas.
Saviebjos.
- Nu labi, - pašūpoju galvu, - pastāsti jaunumus pārējiem.
Laipoju starp vigvamiem, meklēdama Nāves Durkli. Tad padodos un domās pasaucu Vilkaci.
Vai vari viņu atrast? apvaicājos, garam ieķiķinoties.
Virsaitis izrādās ir mežā pie strautiņa. Puisis ir atslējies pret vītola stumbru un, aizvēris acis, kaut ko pārdomā.
Ieklepojos, pievēršot Durkļa uzmanību.
- Ko vēl tev vajag? - puisis nicīgi pavaicā.
- Tu aizskrēji neuzklausījis jaunumus, kas mums bija stāstāmi, - paraustu plecus un nometos uz apkritušas priedes saknēm, - siteoni uzbruks šonakt. Viņi būs sadalījušies trīs daļās. Viena daļa uzbruks no ziemeļiem, otra – no austrumiem. Trešie nogaidīs kādu laiku un tad uzbruks no dienvidaustrumiem. Trešajā grupā būs stiprākie un labākie.
Nāves Durklis ir pievērsis skatienu treknai vabolei, kas kuļās pa ūdeni.
- Un vai tāpēc tev vajadzēja atvest Nodevēju šurp? - viņš interesējas.
- Nesauc ciņu par Nodevēju! - sašutusi iesaucos, - viņai burtiski uzspieda nostāties siteonu pusē. Tīri teorētiski viņa siteonu troņmantniece!
Nāves Durklis paceļ vienu uzaci un pievēršas man.
- Viņai ir jādod iespēja, - lēni un apņēmīgi saku, - jo kļūdīties mēdz visi.
Virsaitis atkal pievēršas strautam.
- Ienīstu, ka meitene izrādās varenāka par mani, - puisis nomurmina. Tad atkal pagriež galvu pret mani un turpina, - it īpaši mana mīļotā meitene.
Saviebjos un pieceļos kājās.
- Izmet to no galvas, - auksti atsaku.
- Kāpēc tu pat negribi mēģināt? - Durklis skumīgi vaicā.
Dziļi ievelku elpu un aizskaitu līdz desmit.
- Jo no tā nebūtu nekādas jēgas, - sakniebju lūpas un dodos prom.
Atpakaļceļā pamanu mazu putnēnu, kas izkritis no ligzdas. Pieliecos un saudzīgi paceļu mazuli plaukstās.
- Kur ir tava ligzda, mazais? - maigi pasmaidu un tad paveros tuvīnos kokos.
Dīvaini, no putneļa mājvietas nav ne vēsts.
Mazulis iečiepstas un viegli ieknābj man pirkstā. Pievēršu uzmanību putniņam. Tam ir viegli zeltītas spalvas, kuru pašus galus rotā brūni lāsumiņi. Knābītis ir oranžīgs un mazās ačteles – lielas.
Nopūšos un viegli sabužinu putnēnu.
- Laikam man nāksies par tevi parūpēties, mazais.
Putnelis vēlreiz iečiepstas un paslēpj galviņu zem spārna.
Pasmaidu un atskārstu, ka tas ir pirmais skaistais notikums pēdējo dienu laikā...
