local-stats-pixel

Vistumšākie noslēpumi. -292

 161  0

Sēžu nekustīgi uz krēsla un raugos sienā. Tā nav sniegbalta, bet gan pleķaina. Neglīti. Būs jāpārkrāso.


-Lorij, lūdzu runā ar mani.. - Olivers jau kuro reizi atkārto vienu un to pašu, taču es nespēju pakustināt muti, lai bilstu kaut vārdu.
Viņš pielec kājās un ar rokām izbrauc caur īsajiem matiem. Viņš ir satraukts un nobijies, taču es nespēju pateikt jebko, kas viņu mierinātu.


-Ko tava mamma tev pateica? Bāc, tu man sāc atgādināt Melisu! - Viņš iesaucas un notupjas man līdzās, ielikdams galvu klēpī, - Lūdzu, runā ar mani. - Viņš žēlīgi iečīkstas.
-Viss ir sarežģījies. - Beidzot izmoku, un esmu pārsteigta par to, cik ledaina ir mana balss. Neesmu vēl atguvusies no lielā šoka, ko sagādāja māte un Rūdolfs..


-Kas ir sarežģījies? Kas? - Olivers nikni izgrūž, - Vai tev ir atklāta neārstējama slimība, vai kaut kas nelāgs noticis ar tuvajiem? - Viņš raugās manī, un acis nikni iemirdzas.
-Melisas tēvs ir Rūdolfs. - Izgrūžu un kļūst mierīgāk. Itkā nasta no pleciem būtu novēlusies. Varbūt man jau sen vajadzēja viņam to atklāt.


Olivers klusē, uzgriezis man muguru. Rokas atbalsta pakausi un pat viņš izskatās sagrauts.
-Kā tas iespējams? - Beidzot arī viņš ierunājas un paskatās manā izmocītajā bezemociju sejā.
-Tā sanāca.. - Čukstu un pieceļos kājās. Gar acīm sametas raibs un man nākas pieturēties pie plīts, lai nenokristu.


Visa pasaule ir sagriezusies kājām gaisā un neviens to vairs nespēs iedabūt vecajās sliedēs. Doma, ka Melisa ir mana pusmāsa, ir šausminoša, un es nekādīgi to nespēju pieņemt kā patiesību. Visu savu mūžu es viņu uzskatīju, kā īstu māsu, pat vairāk.
Un tagad viņas vispār nav. Sažmiedzu acis, lai nevajadzētu raudāt.


-Atnesīšu kaut ko dzeramu. - Olivers ierunājas un dodas koridora virzienā.
-Man rīt ir darbs. - Atgādinu, atverot acis.
-Nekas, mums vēl ir pāris stundiņas. - Viņš atsauc un aizcērt durvis. Es atkal esmu viena. Nē, es esmu ar savām domām, kuras ir vairāk kā miljons.


Tās mudž galvā, neļaujot saprast, kas ir pareizi un kas ne. Deniņos ieduras trula sāpe, un es saraujos. Ķermeni atkal pāršalc negaidīts atmiņu vilnis, kurš liek man raustīties agonijā.


-Lolij, es arī gribu tādu šķēpu, kāds ir tev! - Melisa pietipina pie manis un vēro aso koka zaru, kuru gatavoju vairākas stundas, pa kluso nočiepdama tēta dunci. Ārā spīd karsta saule. Māsai mutē trūkst dažu zobu, tāpēc viņa nespēj izrunāt manu vārdu, vai negrib darīt to pareizi.
-Tu vēl esi pārāk maza, lai ar to spēlētos. - Atgādinu, apbrīnojot savu veikumu. Es varētu doties līdzi tētim medībās, lai to pielietotu.


-Gribu šķēpu! - Melisa iespītējas, un es galu galā arī viņai to izgatavoju. Piecgadnieki var būt tik kaitinoši!
Katru dienu mēs dodamies uz nelielo, bet biezo mežu, kur rotaļājamies ar šķēpiem, tēlojot mednieces, indiāņus un ko tik vēl ne. Mums ir jautri, un es redzu, ka māsa ir tik laimīga. Sakarušie vaigi un spožās acis..


-Tu esi labākā māsa pasaulē un vienmēr tāda būsi! - Viņa pēkšņi iesaucas un metas mani apskaut. Roķeles apķeras man ap kaklu un galva pieglaužas manam plecam, - Es tevi mīlu ļoti, ļoti. - Viņa nosaka, un es saspiežu viņu ciešāk.
-Es tevi arī, mazais. - Atbildu.


Aizgaiņāju atmiņas un ļauju asarām izlauzties. Viņa mēģināja mani nožmiegt un no mīlestības tur vairs nav nekas palicis. Mēs sāpinājām viena otru, un viņai tagad ir labāk. Vismaz man gribas sevi mierināt ar šādu domu.


Nepamanu pat Olivera atgriešanos un nedaudz sabīstos, kad puisis nostājas man blakus. Ar īkšķa galiem viņš notrauš asaras no maniem vaigiem un noskūpsta degungalu.
-Nevajag. - Olivers maigi saka, un es ievelku elpu. Man tiešām jāsaņemas.


Sagatavoju nelielas uzkodas, savukārt viņš atnes glāzes un pudeli laba sarkanvīna. Mēs apsēžamies uz pūkainā paklāja, kura stūri vēl aizvien rotā vīna traips. Olivers fonā ieslēdz klasisko mūziku, un mēs baudām vīnu un mierīgo gaisotni.
Istabā deg piecas aromātiskās sveces, kas rada patīkamāku noskaņu un izplata piparkūku smaržu. Olivers raugās manās acīs ar savādu skatienu, kurš liek man novērsties.


-Dažreiz tu man atgādini Melisu, un tas ir tik biedējoši.. - Viņš ierunājas, iemezdams mutē vīnogu.
-...jo tu gribi lai es būtu viņa. - Rūgti nosaku un iedzeru vīnu, cenšoties noskalot nepatīkamo sajūtu kaklā.


-Nē, tu esi citādāka, un man tas patīk. Tu esi... maigāka. - Viņš saka un pieceļas, - Padejosim? - Puisis izstiepj abas rokas pretī, un es tās saņemu.


Mūzika tiek pagriezta nedaudz skaļāk. Bēthovena ceturtā simpfonija piepilda telpu, un es ļauju lai Olivera rokas apkļauj manu muguru. Tās ir siltas un sargājošas.
Meldiņš ir jestrs, tāpēc mēs virpuļojam pa manu nelielo istabu, izpildot pašiem nezināmu deju stilu. Es griežos uz riņķi, mēs virpuļojam un smejamies no sirds. Es tik ilgi nebiju smējusies, ka biju jau noilgojusies pēc jautrības un pozitīvām emocijām.


Kad simpfoniju nomaina kaut kas cits, mēs atkrītam gultā sarkani un aizelsušies, un laimīgi.
-Tas..tik..bija...kaut kas. - Aizelsusies izstomu un ieķiķinos.
-Redzi, laimei vajag tik maz! - Olivers jestri iesaucas, un arī iesmejas.


Mūsu jauko idilli iztraucē telefonzvans. Tas ir uzstājīgs un spalgs. Ekrānā mirgo nepazīstams numurs, un man šķiet, ka zvanītājs ir kāds no darba vietas, tādēļ ilgi nedomājot, paceļu klausuli.


-Lorij? Man vajag tavu palīdzību, steidzami.. - Klausē atskan aizelsusies un izbiedēta Melisas balss.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

kādu laiku laikam neesi lasījis. emotion

 0  0 atbildēt

tālāk redzēsi kas notiks.  emotion 

 0  0 atbildēt