Jūs neatsaucāties, vai vēlaties Melisas daļu, bet es gan vēlos, tāpēc šeit būs.
-------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
MELISA
Ļauju kājām sevi nest tālu prom no tās sasodītās vietas. Zari skrāpē seju un rokas, taču es ignorēju visu. Visa pasaule saplūst vienā lielā, melnā pekles caurumā, un es ļauju, lai tas mani ierauj savās skavās. Apstājos tikai tad, kad esmu pie savas mājas - necilas koka būdas, kura atrodas dziļi mežā.
Plaušas svilst, sirds dauzās, un es jūtu, ka āda ir samirkusi sviedros gandrīz vai slapja, pateicoties lielajam kažokam, kas man mugurā. Pirms eju iekšā, nopētu apkārtni, pārliecinādamās, ka neviens nav man sekojis. Tad es ļauju, lai kājas mani ienes midzenī.
Iekšā smaržo pēc koka un svaiguma, bet ir neticami auksts. Paņemu savu āra sveci un iededzu gaismu, iztrūkdamās no stāva, kas sēž manā gultā, vai pareizāk sakot, uz veciem dēļiem, kuri ir pārklāti ar lupatām.
-Ko tu te dari? - Aizsmakusi uzsaucu Markam, kurš velta man niknu skatienu.
-Kāpēc? - Vīrietis izgrūž un pieceļas kājās. Sakožu zobus, jo es nevēlos ar viņu runāt. Mums vairs nav par ko, - Melisa, atbildi! - Viņa kliedziens atbalsojas šaurajās telpās tik ļoti, ka man šķiet, ka mājele sabruks.
-Es nezinu. Es jutos izmisusi. - Nočukstu, skatīdamās sveces liesmā, kura raustas vēja pūsmā.
-Tu gandrīz nonāvēji savu māsu. Tu esi slepkava! - Marks uzbrēc, bet es nenoraustos.
-Viņa satiekas ar manu puisi! - Nokliedzos, vēledamās sadedzināt to izdzimteni, kas atļaujas man kaut ko pārmest.
-Un tu satiecies ar mani! - Marks bļauj pretī, neļaudams man runāt, - Es atnācu, lai pateiktu, ka es tevi vairs nepiesegšu. Es došos uz policiju, lai pateiktu visu, ko darīji, un Lorijai būs pierādījumi, jo zilumi uz kakla tik ātri nepāries. - Marka draudi mani neietekmē.
Es tikai ciešāk apkļauju rokas ap sveci un raugos kaut kur tumsā.
-Uz priekšu, šaubos, vai kāds tev ticēs. - Atbildu, veltot viņam žilbinošu smaidu, - Tev nav nekā, tikpat labi tas varēja būt kāds meža zvērs vai maniaks. Lorija neredzēja manu seju, un es labprātāk būtu viņu pieveikusi. Man tas bija jāizdara. - Mierpilni atbildu un iesēžos neērtajā gultā.
-Kā tu tā vari.. - Vīrietis tikai neticīgi nošūpo galvu.
-Paprasi to savai dārgajai. Man nav neviena, un tagad arī Olivera. Tā maita man visu ir atņēmusi! - Paceļu balsi, jūtot, kā acīs sariešās asaras, - Ja tu visu dzīvi būtu dzīvojis melos, tad diez vai tu šādi runātu. Man bija iemesls viņu novākt un pamatots. - Atbildu, aizgaiņādama asaras.
-Kāds? Kas var būt tāds, ka jānogalina pašas māsa? Tu biji tā, kas tēloja slimnieci, kamēr Lorija tevis dēļ zaudēja galvu. Viņa sēdēja pie tavas gultas katru dienu, kamēr tu tikai izlikies.. - Marks pārmetoši murmina.
-Man tev nav nekas jāpaskaidro. Lasies prom! - Uzbrēcu, pierausdamās kājās.
-Vai kas? - Viņš izaicinoši jautā.
Nedomājot no kažoka iekškabatas izņemu ieroci un notēmēju uz sienu, un ļauju, lai lode tajā ietriecas. Vairāk, protams, es priecātos, ja tā būtu Marka galva, bet iebiedēšanai būs labi.
-Tu esi jukusi.. - Marks nobāl un dodas prom.
Novietoju ieroci atpakaļ tur, kur tam jābūt un atspiežos pret sienu. Jūtu, kā acis piepildās ar šķirdrumu, kuram ļauju ritēt pāri vaigiem. Esmu sasodīta slepkava. Nevienam nevajadzīga, vientuļa un pamesta. Man nav nekā, visu esmu iznīcinājusi.
Sajūta tāda, itkā es stāvētu izpostīta lauka vidū, kur nav nekā, nevienas dzīves dvēseles. Viss apkārt miris, bet es vienīgā esmu dzīva, un man ir asiņainas rokas. Es esmu visu iznīcinājusi, paliekot tikai ar sevi un sirdsapziņu, kura nekad man nepiedos nodarīto.
Es, protams, varētu atvainoties Lorijai, bet es to nemūžam nedarīšu. Es viņai nekad nepiedošu to. Es viņu ienīstu no visas savas akmenscietās sirds. Es ienīstu, ka viņai ir ģimene un puisis, mājas, kur atgriezties un vide, kur dzīvot. Viņai ir viss, bet man ir tikai šī tukšā koka būda un dēļu gulta, un ierocis. Tas ir viss, kas man pieder, bet man nav neviena par ko cīnīties, kam uzticēties vai pajautāt padomu.
Nolemju sevi vairs nemocīt un iemetu mutē divas ripiņas Marka sagādāto miegazāļu, lai visa nakts nebūtu jāpavada nomodā. Apguļos uz cietajiem dēļiem, cieši ietīdamās kažokādā. Acis pašas aizlīp, un es sapņoju neko.
Tumša bilde ar murgainiem uzplaiksnījumiem, ar spalgiem kliedzieniem un brēcieniem. Ar dīvainu smaku... Kad atveru acis, plaušas iesitas dūmu smārds, un es nespēju paelpot. Klepus lēkme mani pieveic nesagatavotu, un man šķiet, ka izklepošu visas iekšas.
Viss ir vienos zilganos dūmos un liesmās. Esmu iesprostota starp vienu no istabas stūriem un liesmām, kas nāk man zibenīgi tuvu.
-Palīgā! - Kliedziens izlaužas no rīkles, taču esmu pārliecināta, ka neviens to nedzird.
Jūtu karstumu tuvojamies, es iedomājos, kā deg visa mana miesa. Izvelku savu ieroci un notēmēju uz deniņiem. Būs labāk, ja es pati sevi piebeigšu nekā tas, kurš izraisīja šo ugunsgrēku. Rokas dreb, un aukstais ierocis berzējas pret deniņiem. Aizveru acis un ievelku elpu. Uguns jau atrodas pie manām kājām, un man tāpat vairs nav izejas. Es sadegšu, tas būs ilgi un sāpīgi.
-Viens, divi, trīs.. - Pie sevis noskaitu un tad tas notiek.
