Ar bailēm princese gāja uz briesmoņa alu. Katru gadu šajā datumā briesmonim bija jāziedo jaunava. Karaļvalsts ķēniņš visiem spēkiem bija sargājis savu meitu no šī likteņa, taču briesmonim bija apnikušas zemnieku un podnieku meitas, tāpēc piekodināja karali, lai šogad ir princese. Ja nē, tad no tā cietīs visi. Tā nu ķēniņam nācās ziedot savu meitu.
Meitai bija tikko apritējusi pilngadība. Viņa bija skaista bez gala - gari, tumšī, plīvojoši mati, augums kā dievetei. Precinieku netrūka un tagad viņi visi žēli varēja noskatīties, kā viņu sapņu dāma dodās briesmoņa alas virzienā. Neviens pat necentās piedāvāties palīdzēt. Neviena meitene necentās notēlot viņu. Pārāk visi baidījās no briesmoņa, kas mīt alā, jo pēdējā reizē, kad, kāds mēģināja to nonāvēt, visu karaļvalsti pāršalca bada gads un drosminieks tika saplosīts gabalos. Tas notikums bija pirms gandrīz 20 ziemām. Karaļvasts bija atkopusies no bada, bet drosmīgo nebija.
Princese devās alas virzienā parastā kleitā, nesapucējusies, jo kāda gan tam jēga? Viņa briesmonim būs viens vienīgs kumoss. Aiz svārkiem viņa gan bija paslēpusi nelielu duncīti. Pavisam mazu duncīti - gluži kā galma āksta mazais ākstiņš, ko viņa nejauši redzēja, kad ieskrēja pirtī, kur tas jau mazgājās.
Piegājusi pie alas ieejas meitene žēli nopūtās. Pēc mirkļa viņas dzīve beigsies. Klusā, pīkstošā balstiņā viņa sauca briesmoni. Klusums. Meitene sauca to mierīgā balsī, taču atkal klusums. Un tad visas sakāpinātās emocijas piespieda meiteni kliedzot izsaukt briesmoni un tas beidzot dobjā balsī atsaucās, lai meitene nāk tik iekšā.
Princese iegāja alā. Sākumā viss šķita tumšs un mitrs, taču jau pēc pāris soļiem, vareja redzēt liesmu, kas nāk no lākturiem, kas sakārti stalagmītos. Beidzot meitene redzēja arī briesmoni, kuru redzējis un dzīvs palicis tikai retais. Liels un nikns tas sēdēja tādā kā tronī. Puscilvēks-puscūka izrādījās tas, kas moka viņas tautu. Meitene sasmējās, kad ieraudzīja, ka šim briesmonim ir arī lāča aste, taču drīz to noželoja, jo ieraudzīja no kā ir taisīts viņa tronis. Kauliem. Dažādu būtņu kauliem.
"Nāc man tuvāk,"aicināja briesmonis. Princese tam pietipināja klāt un gaidīja, kas nu notiks.
"Katru gadu pie manis ierodās, kāda jaunava, bet viņas visas bija vazaņķes un ātri man apnika. Šad tad pats, kādu pievācu, bet arī tās man apnīk. Tāpēc arī tavam tēvam liku, lai atdod tevi - varbūt princese būs interesentāka. Ja nebūsi, atradīsim tev pielietojumu. Sen neesmu bijis labās medībās ar dzinējsuņiem..." briesmonis izskatījās mazliet aizsapņojies, taču ātri atgriezās pie runājamā:"Tu esi princese, tāpēc došu tev vienu vēlēšanos."
"Laid mani mājās," kliedza princese, bet briesmonis tikai purināja galvu. "Ja tu gribi mājās, uzvari mani konkursā."
"Kādā?" princese neizpratnē taujāja.
"Man ļoti patīk mīklas. Ja atminēsi manu mīklu un es neuzminēšu tavu - būsi brīva. Ja nē, uzzināsi, kas notika ar tavām priekšgājējām." Princese ilgi nedomājot piekrita.
Briesmonis diktēja savu mīklu:" Ciets bet nav pūķis. Tumšs bet nav pūķis. Spļauj ugunis bet nav pūķis." Princese ilgi nedomājot izspļava, ka atbilde ir krāsns. Briesmonis sāka lamāties nezināmā valodā un novilka starp zobiem, ka princese atminējusi.
"Mana kārta," noteica princese. "Kas ir pūkains, sarains, matains un asiņains reizē?" Briesmonis pilnīgi apjuka. Princese aiz svārkiem sataustīja savu duncīti, labi saprotot, ka ja viņas mīkla nenostrādās, tas būs vienīgais glābiņš. "Cik reizes ļausi minēt, princese?" Briesmonis taujāja. "Tava spēle, tavi noteikumi," atbildēja princese, cenšoties pielabināties, lai novērstu briesmoņa uzmanību.
"Lai iet 3 reizes. Negribu būt krāpnieks. Tad nu - vai tas ir cūkas cepetis?" "Nē!"
Briesmonis apjuka vēl vairāk. Princese izvilka no svārkapšas duncīti un ieritināja to piedurknē. "Vai tas ir tikko dzimis cilvēks?" "Nē!" princese, atbildot gandrīz sāka smieties.
Briesmonis pavisam apjuka un teica, ka grib pēdējo mēģinājumu pateikt, sēdot tuvāk princesei. Meitene nojauta viņa domu gājienu un tikko briesmonis tuvojās trieca viņam sejā savu duncīti. Lai cik neticami tas nebūtu, lielais, briesmīgais mošķis no kā drebēja visa karaļvalsts nogāzās gar zemi un raustījās pirms nāves trīsās. Princese jau metās pabeigt darbiņu, kad briesmonis lūdza žēlastību un zvērēja, nekad vairs nevienam nedarīt pāri. Princese bija maiga dvēsele un piekrita. Mirklī, kad princese piekrita un nolika malā dunci, ala piepildījās ar spožu gaismu un rožlapiņu aromātu. Viņas priekšā parādījās skaists jauneklis, kurš izrādījās bijis noburts par ļaunuma iemiesojumu, līdz brīdim, kad, beidzot, kāds izrādīs viņam žēlsirdību. Šo brīdi viņš bija gaidījis gandrīz 200 gadus. Princese uzreiz iemīlējās skaistajā jauneklī un tikko kā abi atgriezās karaļvalstī, abi apprecējās un dzīvo laimīgi vēl šobaltdien ja nav miruši, bet princeses pasakas atminējums stāv paslēpts uz lapiņas trejdeviņus metrus zem zemes, iekšā apzeltītā šķirstiņā.
