Erotisks fragments. Veltījums maniem spokiem :)
Vīrietis ar saksofonu5
43
0
Tā bija pilsēta. Tur nakts valgums pieglaudās kājām kā smalkas zīda zeķes, un līda augšup uz to vietu, kur paliktu nemanāms mūžam. Un bieza, pienīgai tumei līdzīga migla, kas pilsētā un naktī sen nebija manīta, uzgūlās lūpām tik smagi un pilnīgi, ka tās viegli iesprēgāja. Plaisās kā negudra ietriecās nakts, tā pulsēja sievietes ķermenī un stipri sūrstēja. Sūrstēja tik ļoti, ka sieviete nespēja atturēties no vilinājuma dibināt kā autosacīkstes satraucošus sakarus. Nakts viņā bija ienesusi saksofona skaņas, izšļākusi tās pa viņas ķermeni kā dārgas esences. Viņa vadījās pēc mūzikas kā pēc patīkamas ēdiena smaržas. Viņa uzmanīgi ieklausījās un klausoties sastinga.
Viņa iegāja kafejnīcā ‘’ainiņas 21.gs.sākumā’’. tur dzīves izbaudītie izmisīgi meklēja ostas kur pietauvoties. Tur skumjie tēli ar mandeļkrāsas acīm atgādināja perfekti veidotas kolonas, bālas un stīvas kā java mūros. Uz nelielas skatuves Cigarešu dūmi zīmēja vīrieša tēlu līdz viņa ieraudzīja to, kuru bija meklējušas viņas nojausmu pārpilnās lūpas – vīrieti ar saksofonu. Viņā nebija nekā bīstama, itin nekā. Viņš bija kā samts. Un tomēr viņa bija tuvu brīnišķīgam neprātam kā pirmoreiz mācoties slidot. Šķita, ka viss viņas ķermenis sāk sprakšķēt kā aizdedzināta sērkociņu kastīte. Viņa pēkšņi vēlējās kafiju, lai no tās rūgtuma aizsistos elpa un nebūtu jādomā par šo muskuļu kamolu ar matēto ādu.
Reklāma
Viņa lēnās kustības likās kā estētisks baudījums. Šķita, ka mūzika nāk no viņa vēdera, ar nevaldāmu spēku lauzdamās augšup, lai paliktu kavēties uz viņa lūpām. Viņš bija kā pati dzīvība, ļoti juteklisks un pilns jaunības refleksu, kurus uzturēja dzīvus citiem par prieku.
Un viņa arvien vairāk ieslīga trauksmainajā saksofona ritmā, kļuva par caurbraucēju viņa rokās caur kuru vijumiem nespēja izslīdēt, vien šūpoties. Viņa prātoja, ka tā viņš uzdzītu vēl lielāku mulsumu viņas ceļgaliem un krūtīm, sakļautos ar viņu kā divas slapjas papardes, sadalītos aveņu želejā uz viņas mēles tā palikdams iesprostots viņas ķermenī mūžam.
Bet viņš palika viengabalains, kustīgs un tik ļoti dzīvs. Viņš elpoja. Elpa apmazgāja viņas ādu un nokrāsoja ar sevi visu viņas ķermeni. Tas izkusa kafejnīcas dūmos, saksofona skaņās un zaļajos kokteiļa ķirsīšos.
Reklāma
Vēl tik mazliet un viņa sāktu spļaut sārtas rožu ziedlapiņas, lai atbrīvotos no viesuļvētras vēderā. Viņa jau bija atvērusies kā zieds, kura viducī kā katlā viņš maisīja mūziku ar nektāru, baudkāri ar sajūtām, sapni ar nomodu, to visu pārklādams vienīgi ar sevi. Tāda viņa iekļuva saksofonista ķermenī un nebija nekā cita, ko viņa tajā mirklī būtu vēlējusies vairāk par to.
Līdz tam viņa nebija zinājusi, ka var tik skaisti mīlēties. Un arī turpmāk, vārtoties grāvmalas zaļajā zālē vai atrodoties uz greznas pils kāpnēm, viņai vienmēr izdevās sasildīties un piepildīties.
Tev patiks šie raksti
