Tā dzīvē gadās. Īsi un lakoniski.
Viņš&viņa6
108
4
Viņš sāpināja. Viņa cieta. Bet negribēja pamest. Viņš solījās laboties. Viņa tiecās ticēt. Bet nekas nemainījās vai bija labi tikai uz laiku. Un tā atkal un atkal no jauna. Viņi bija tik ļoti pieraduši pie tā. Tipiska „vajātāja” un „upura” dzīve.
Viņi bija tikušies tikai vienreiz. Bet viņš atzinās viņai mīlestībā. Viņa pasmaidīja par to. Viņš izmainījās. Viņa sāka nožēlot.
Viņš noskūpstīja. Viņa iecirta pļauku. Viņš noskūpstīja atkārtoti. Viņa iecirta pļauku vēlreiz. Viņš sagrāba. Piekļāva sev. Pateica: „Mīlu!” Noskūpstīja. Viņa padevās. Atbildēja uz skūpstu.
Lija. Viņi stāvēja zem viena lietussarga. Viņai sala. Viņš sildīja. Viņai piezvanīja. Viņa aizgāja neatskatīdamās… ar lietussargu. Viņš palika lietū mājot atvadas. No malas vērojošais nočukstēja: „Maita!”
Viņš: „Tu esi maita un pārgudra kuce.” Viņa dusmās un aizvainojumā: „Ja jau tāda esmu, liec mieru!” Pēc abpusējas vienaldzības viņa tomēr saprata, ka bijusi taisnība. Viņa bija maita un pārgudra kuce.
Viņa stāvēja uz tilta aiz margām. Gatava lēkt. Viņš pienāca. Noskūpstīja viņu. Paņēma viņas roku. Pārkāpa pār margām. Un teica: „ Lecam kopā.”
Tev patiks šie raksti
